Список книг на букву «P» - страница 4

Even as a chapbook, it was one of Time Out New York's Ten Best Books of 2007, and now Future Tense Books publishes an expanded paperback edition of Partial List of People to Bleach, with six previously uncollected pieces, including the provocative and now-classic essay "The Sentence Is a Lonely Place," and a foreword by Gordon Lish. "Partial List of People to Bleach is at once cruelly honest, precisely painful, and beautifully rendered." — Brian Evenson "Gary Lutz is a master-living proof that, even in our cliche-ridden, denial-drenched, hype-driven age, true originality is still an American possibility." — George Saunders

Humanity is all but extinguished after a war with partials — engineered organic beings identical to humans — has decimated the world’s population. Reduced to only tens of thousands by a weaponized virus to which only a fraction of humanity is immune, the survivors in North America have huddled together on Long Island. The threat of the partials is still imminent, but, worse, no baby has been born immune to the disease in over a decade. Humanity’s time is running out.

Humanity has never really been alone in the Universe, and if things had been just a bit different…

Winner of the Vick Foundation Novel of the Year Award in 2007, Party Headquarters takes place in the eighties and nineties, during Bulgaria's transition from communist rule to democracy.

The book — which is a love story, a parody, and a thriller about a political hoax — opens with the main character visiting his father-in-law, an old communist party boss who is dying, and being tasked with delivering a suitcase filled with one-and-a-half million euros.

It's one of Bulgaria's most popular myths: As the communist party fell apart, high ranking officials squirreled away bags and suitcases containing a significant portion of the country's wealth, and that these bags are still circulating through Europe, waiting to be delivered to various conspirators.

But this is just the beginning of the corruption and inequality that plagued Bulgaria during this time. While immersing himself in pornography and prostitution, the hero of Party Headquarters reflects back on his life and the emblematic events that took place around that time — the anticommunist protests, the arson attack on the Communist Party Headquarters in Sofia, and, most tragically and crucially, the Chernobyl disaster, during which the families of party officials were sheltered away and fed special, safe food, while the regular citizens suffered.

Beautiful and tragic, Party Headquarters is an engrossing testament to the struggles that haunted Bulgaria after the fall of the Soviet Union, many of which continue to resonate today.

Before penning the Vick Prize-winning novel Party Headquarters, Georgi Tenev had already published four books, founded the Triumviratus Art Group, hosted The Library television program about books, and written plays that have been performed in Germany, France, and Russia. He is also a screenwriter for film and TV.

Angela Rodel earned an MA in linguistics from UCLA and received a Fulbright Fellowship to study and learn Bulgarian.

Примечания А.Д. Михайлова

Монументальный роман Вольфрама фон Эшенбаха «Парцифаль» («Рarzival») написан в первом десятилетии XIII в. Сохранившись в нескольких рукописях, роман был напечатан уже в 1477 г. В следующие столетия интерес к «Парцифалю» постепенно уменьшился, и книга была почти забыта. Ее новое издание (осуществленное X. Миллером) появилось в 1744 г., но не привлекло широкого внимания, равно как и пересказ романа гекзаметрами, выполненный Йоганном Яковом Бодмером (1698-1783) и напечатанный в 1753 г. Первое научное издание «Парцифаля» было подготовлено крупнейшим немецким исследователем К. Лахманом (1833), в 1870-1871 гг. вышло новое критическое издание романа, осуществленное К. Барчем. В 1903 г. Альберт Лейцман подготовил новое трехтомное издание «Парцифаля», затем несколько раз переизданное. (Wolfram von Eschenbach, Parzival, herausgegeben von Albert Leitzmann, 5. Auflage. Halle, 1955).

Опираясь на издание А. Лейцмана, выполнен настоящий перевод. Учитывая огромные размеры книги (в отдельных списках до 25 000 стихов), перевод этот – неизбежно сокращенный. Переводчик стремился передать не только основное содержание романа, но и его стилистические особенности – несомненный налет импровизации, отразившейся в отступлении от строгого ритмического рисунка стиха, в разговорных интонациях, повторах и т. п. При сокращении текста не опущен ни один из существенных эпизодов книги, в ряде мест вместо точного перевода дан краткий – стихотворный же – пересказ. Эти места обозначены отточиями. На русский язык роман Вольфрама в таком объеме еще не переводился.

(c) Copyright Вольфрам фон Эшенбах, 1210

(c) Copyright Лев Гинзбург, сокр. перевод со средневерхненемецкого.

Date: 1200-1210 гг. (XIII век)

Изд: «Средневековый роман и повесть» – М., «Худ. лит.», 1974 г.

OCR, Spellcheck: Николай Браун, 13 мая 2005.

Que faire de ses penchants?

T'assignant cinq heures par jour, un mois durant, à ton ordinateur, tu te donnes pour objet de raconter le souvenir que tu as d'une femme ou autre que tu as désirée ou qui t'a désirée.

Tu les prendras dans l'ordre où elles te reviendront en mémoire. Tu les coucheras ensuite dans l'ordre impersonnel de l'alphabet.

Mais pourquoi cet exercice, d'une ironie peut-être cruelle?

Dissiper ou digresser tes désirs.

Car la vie est trop courte pour se résigner à lire des livres mal écrits et coucher avec des femmes qu'on n'aime pas.

Affaire de style.

Ne risques-tu pas, entendant pourtant t'écarter des mœurs de ton temps et esquiver son idolâtrie du désir, d'y succomber?

Peut-on échapper à la publicité du désir?

Et si, croyant résister à son assujettissement, tu ne faisais que pratiquer cette forme – si française – de résistance qui s'appelle la collaboration?

El primer fin de semana de 1989 una insistente llamada de teléfono arranca de su resaca al teniente Mario Conde, un policía escéptico y desengañado. El Viejo, su jefe en la Central, le llama para encargarle un misterioso y urgente caso: Rafael Morín, jefe de la Empresa de Importaciones y Exportaciones del Ministerio de Industrias, falta de su domicilio desde el día de Año Nuevo. Quiere el azar que el desaparecido sea un ex compañero de estudios de Conde, un tipo que ya entonces, aun acatando las normas establecidas, se destacaba por su brillantez y autodisciplina. Por si fuera poco, este caso enfrenta al teniente con el recuerdo de su antiguo amor por la joven Tamara, ahora casada con Morín. «El Conde» irá descubriendo ciertas sombras inquietantes en el aparente pasado perfecto sobre el que Rafael Morín ha ido labrando su brillante carrera de burócrata.

Al detective Harry Bosch, recién incorporado al Departamento de Homicidios de la policía de Los Ángeles tras una baja voluntaria, Ie cae un trabajito rutinario. En el maletero de un Rolls-Royce se ha á encontrado el cuerpo de Tony Aliso, productor de películas porno, con dos tiros en la cabeza. Aunque todo apunta a un ajuste de cuentas entre mafiosos, la División contra el Crimen Organizado (DCO) reacciona de forma extraña ante el caso y deja abiertas las puertas para el perseverante Bosch. El estudio de la escena del crimen y el análisis forense despejan el camino en una investigación más ardua de lo que parecía.

ALEKSANDRS PUŠKINS

PASAKA PAR CARU SALTANU, PAR VIŅA DĒLU, KRIETNO UN DIŽENO SPĒKONI KŅAZU GVIDONU, UN DAIĻO PRINCESI GULBI

Atdzejojis Jūlijs Vanags

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

ALEKSANDRS PUŠKINS

PASAKA PAR MIRUŠO CARA MEITU UN SEPTIŅIEM VAROŅIEM

Atdzejojis Jānis Plaudis

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

ALEKSANDRS PUŠKINS

PASAKA PAR POPU PIETAPIERI UN VIŅA KALPU MUĻĶA ANTULI

Atdzejojis Jūlijs Vanags

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

ALEKSANDRS PUŠKINS

PASAKA PAR ZELTA GAILĪTI

Atdzejojis Jānis Plaudis

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

ALEKSANDRS PUŠKINS

PASAKA PAR ZVEJNIEKU UN ZIVTIŅU

Atdzejojis Jūlijs Vanags

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

HANSS KRISTIĀNS ANDERSENS

PASAKAS

RIGA «LIESMA» 1987

Hans Christian Andersen MARCHEN Der Kinderbuchverlag Berlin 1967 H. Ch. Andersen MARCHEN Verlag von A. Anton und Co. Berlin und Leipzig

SAMTLICHE MARCHEN L. Wiedemann, Leipzig

No vācu valodas tulkojusi Anna Bauga Ilustrācijas darinājis Andris Lamsters

© Izdevniecība «Liesma», 1987

KONSTANTĪNS PAUSTOVSKIS

PASAKU MEISTARS (Kristiāns Andersens)

Man bija tikai septiņi gadi, kad iepazinos ar rakstnieku Kristiānu Andersenu.

Tas notika 1899. gada 31. decembra ziemas vakarā, tikai dažas stundas pirms divdesmitā gadsimta iestāšanās. Jautrais dāņu pasaku meistars sagaidīja mani uz jaunā gadsimta sliekšņa.

Piemiedzis vienu aci, viņš smīnēdams ilgi aplūkoja mani, tad iz­vilka no kabatas sniegbaltu, smaržām pievēdītu nēzdogu, papuri­nāja to, un no lakata izkrita liela, balta roze. Visa istaba uzreiz pie- lija ar rozes sidrabaino gaismu un dīvainu liegu skaņu. Tās bija rož- lapiņas, kas skanēja, atsizdamās pret ķieģeļu grīdu pagrabstāvā, kur toreiz dzīvoja mūsu ģimene.

Notikums ar Andersenu bija kaut kas tāds, ko vecmodīgi rakst­nieki sauc par «nomoda sapni». Tikai es to droši vien redzēju miegā.

Tajā ziemas vakarā, par kuru stāstu, mūsu ģimenē pušķoja eg­līti. Sī iemesla dēļ pieaugušie lika man iet ārā, lai es par agru ne­sāktu priecāties par eglīti.

Es nekādi nevarēju saprast, kāpēc nedrīkst priecāties, kamēr nav pienākusi noteikta stunda. Manuprāt, prieks mūsu ģimenē nemaz ne­bija tik biežs viesis, lai liktu mums, bērniem, mocīties tā gaidās.

Lai nu bija kā būdams, taču mani izsūtīja ārā. Bija iestājies tas krēslas brīdis, kad laternas vēl nedeg, bet kuru katru mirkli var ie­degties. Un no šī «kuru katru mirkli», no gaidīšanas, ka pēkšņi var iedegties laternas, man sirds vai stājās. Es labi zināju, ka zaļganajā gāzes gaismā veikalu spoguļvitrīnu dziļumā tūdaļ parādīsies dažādas burvju mantas: slidas «sniegbaltīte», vītņotas svecītes visās vara­vīksnes krāsās, klaunu maskas ar maziem, baltiem cilindriem, alvas kavalēristi straujos, bēros zirgos, plaukšķenes un zeltītas papīra ķēdes. Kas to zina, kāpēc, taču šīs mantas stipri oda pēc līmes un ter­pentīna.

No pieaugušo nostāstiem zināju, ka 1899. gada 31. decembra vakars ir pavisam īpašs. Lai sagaidītu otru tādu, būtu jānodzīvo vēl simt gadu. Bet tas, protams, gandrīz nevienam neizdodas.

Pajautāju tēvam, ko tas nozīmē — «īpašs vakars». Tēvs paskaid­roja, ka šis vakars tā saucoties tādēļ, ka neesot līdzīgs nevienam citam.

Patiešām — tas ziemas vakars 19. gadsimta pēdējā dienā nelīdzi­nājās nevienam citam. Sniegs krita lēnām un ļoti svinīgi, un pītes bija tik lielas, ka likās — no debesīm uz pilsētu lido viegli, balti ziedi. Un visās ielās bija dzirdamas apslāpētas ormaņu zvaniņu skaņas.

Kad atgriezos mājās, tūlīt iededza eglīti un istabā tik jautri sāka sprakstēt sveces, it kā visapkārt plīstu sausas akāciju pākstis.

Pie egles gulēja bieza grāmata — dāvana no mātes. Tās bija Hansa Kristiānā Andersena pasakas. Es apsēdos zem egles un atšķīru grā­matu. Tajā bija daudz krāsainu attēlu, kas pārsegti ar zīdpapīru. Vaja­dzēja uzmanīgi nopūst šo papīru, lai varētu aplūkot attēlus, vēl lipīgus no krāsas.

Tajos bengāliskās ugunīs laistījās sniega piļu sienas, meža gulbji laidās pār jūru, kurā atspoguļojās rožaini mākoņi, un alvas zaldā­tiņi stāvēja sardzē uz vienas kājas, stingri turēdami garas šautenes.

Es sāku lasīt un aizrāvos tik ļoti, ka, par sarūgtinājumu pieau­gušajiem, greznajai eglei gandrīz nemaz nepievērsu uzmanību.

Vispirms izlasīju pasaku par nelokāmo alvas zaldātiņu un mazo, brīnišķīgo dejotāju, tad — pasaku par sniega karalieni. Apbrīnojama un, kā man likās, smaržīgai ziedu elpai līdzīga cilvēciska labsirdība plūda no šīs grāmatas lappusēm ar zeltītajām malām.

Tad aiz noguruma un sveču siltuma es iesnaudos zem egles un cauri snaudai ieraudzīju Andersenu. Kopš tā laika mani priekšstati par viņu vienmēr bija saistīti ar šo patīkamo sapni.

Toreiz, protams, es vēl nesapratu Andersena pasaku divējādo nozīmi. Nezināju, ka katrā pasakā bērniem ietverta otra, kuru pil­nībā var saprast tikai pieaugušie.

To es sapratu daudz vēlāk. Sapratu, ka man gluži vienkārši lai­mējies, kad grūtā un dižā divdesmitā gadsimta priekšvakarā sastapos ar jauko savādnieku un dzejnieku Andersenu un viņš sēja manī gaišo ticību saules uzvarai pār tumsu un cilvēka sirds labestības uzvarai pār ļaunumu. Toreiz es jau zināju Puškina vārdus: «Lai tumsa gaist, lai saule dzīvo!» — un nez kāpēc biju pārliecināts, ka Puškins un An- dersens bijuši sirdsdraugi un satikdamies ilgi sit viens otram uz pleca un skaļi smejas.

Andersena biogrāfiju es uzzināju vēlāk. Kopš tā laika viņa bio­grāfija vienmēr atainojās manā apziņā kā interesanti attēli, kas at­gādina zīmējumus viņa stāstiem.

Andersens visu mūžu prata priecāties, kaut arī viņa bērnībā ne­bija nekāda iemesla priekam. Viņš piedzima 1805. gadā, Napoleona karu laikā, vecā dāņu pilsētā Odensē, kurpnieka ģimenē.

Odense atrodas vienā no zemo pakalnu ieplakām Fīnas salā. Sīs salas ieplakās gandrīz vienmēr kavējas migla, bet pakalnu virsotnēs zied virši un vienmēr šalc priedes.

Ja tā labi padomā, kam Odense bija līdzīga, tad laikam gan varētu teikt, ka tā visvairāk atgādināja rotaļu pilsētu, kas izgriezta no nomel­nējuša ozolkoka.

Ne jau velti Odense bija slavena ar saviem kokgriezējiem. Viens no viņiem — viduslaiku meistars Klauss Bergs izgrieza no melnkoka milzīgu altāri Odenses katedrālei. Sis altāris — dižens un bargs — mul­sināja ne tikai bērnus, bet arī pieaugušos.

Taču dāņu kokgriezēji darināja ne tikai altārus un svēto statujas. Viņiem labāk patika no lieliem koka bluķiem griezt tēlus, kas pēc jūrnieku paražām rotāja burukuģu priekšvadņus. Tie bija rupji cirsti, bet izteiksmīgi darinājumi — madonnas, jūras dievs Neptūns, nere- īdas, delfīni un jūras zirdziņi — izliektiem kakliem. Sīs statujas izkrā­soja ar zeltu, okeru un kobaltu, pie tam krāsu klāja tik biezā kārtā, ka jūras viļņi daudzu gadu laikā nespēja to noskalot, ne arī citādi tai kaitēt.

Būtībā šie kuģu statuju griezēji bija jūras un sava amata dzej­nieki. Ne velti no tāda kokgriezēja ģimenes nācis viens no lielākajiem 19. gadsimta tēlniekiem — Andersena draugs dānis Bertels Tor- valdsens.

Mazais Andersens redzēja sarežģītos kokgriezumus ne tikai uz kuģiem, bet arī uz Odenses mājām. Viņš droši vien zināja to vecum veco māju, kuras celšanas gads bija izgriezts uz bieza koka vairoga rožu un tulpju vītņu ietvarā. Tajā bija iegrebts vesels dzejolis, un bērni to mācījās no galvas. Viņš pat aprakstīja šo māju vienā no savām pasakām.

Bet pie Andersena tēva mājas — kā visiem kurpniekiem — virs durvīm karājās koka .izkārtne, kurā bija attēlots ērglis ar divām galvām par zīmi, ka kurpnieks šuj apavus tikai pa pāriem.

Arī Andersena vectēvs bija kokgriezējs. Vecumdienās viņš grieza dažādas brīnumainas rotaļlietas — cilvēkus ar putna galvām vai govis ar spārniem — un dāvināja šīs figūriņas kaimiņzēniem. Bērni prie­cājās, bet vecāki, kā jau allaž tas notiek, uzskatīja veco kokgriezēju par garā vāju un labsirdīgi izsmēja viņu.

Andersens uzauga nabadzībā. Vienīgais lepnums Andersenu ģi­menē bija neparasta tīrība mājā, kaste ar zemi, kur kupli zēla sīpoli, un daži puķu podi uz palodzes. Tajos ziedēja tulpes. Ziedu smarža saplūda ar zvanu skaņām, tēva kurpnieka āmura klaudzieniem, brašu bungu dārdoņu pie kazarmām, klejojoša muzikanta flautas skaņām un jūrnieku dziesmām, ko tie dziedāja aizsmakušās balsīs, vadīdami pa kanālu neveiklās baržas uz tuvīno līci.

Sai ne īpaši dažādo cilvēku, sīku notikumu, krāsu un skaņu lokā, kas apņēma kluso zēnu, viņš rada pavedienus, lai izdomātu neiedo­mājamus nostāstus.

Andersenu mājā zēnam bija tikai viens pacietīgs klausītājs — ve­cais kaķis, vārdā Karls. Taču Karlam bija kāds liels trūkums — viņš bieži aizsnaudās, nenoklausījies interesanto pasaku līdz galam. Kaķa vecums, kā saka, ņēma savu tiesu. Taču zēns nedusmojās uz veco kaķi. Viņš tam visu piedeva, jo Karls nekad neatļāvās apšaubīt, ka pa­saulē dzīvo raganas, gudrinieks Klumpe-Dumpe, apķērīgie skursteņ­slauķi, runājošas puķes un vardes ar briljanta kroņiem galvā.

Pirmās pasakas zēns dzirdēja no tēva un nabagmājas večām, kas dzīvoja kaimiņos. Caurām dienām šīs večas sakumpušas vērpa pelēku vilnu un murmināja savus vienkāršos stāstus. Zēns šos stāstus pārveidoja pēc sava prāta, izrotāja tos, it kā izkrāsoja ar svaigām krāsām un tādus — jaunus un nepazīstamus — savukārt stāstīja na­bagmājas vecenītēm. Bet tās tikai brīnījās un savā starpā sačuk­stējās, ka mazais Kristiāns esot pārāk gudrs un tādēļ laikam ilgi ne­dzīvošot šajā saulē.

Iekams stāstu tālāk, ir jāapstājas un jāatgādina tā Andersena īpa­šība, kuru esmu jau pieminējis, — viņa prasmi priecāties par visu in­teresanto un labo, ko gadās sastapt visur ik uz soļa.

Laikam gan nav pareizi nosaukt šo īpašību par prasmi. Daudz pareizāk to dēvēt par talantu, par reti sastopamām spējām pamanīt to, kas kūtru cilvēku acīm paslīd garām.

• Mēs staigājam pa zemi, bet vai bieži mums rodas vēlēšanās pie­liekties un vērīgi aplūkot šo zemi, apskatīt visu, kas atrodas mums zem kājām? Un, ja mēs pieliektos vai — pat vēl vairāk — nogultos zemē un sāktu to aplūkot, tad ik zemes pēdā atrastu daudz interesanta.

Vai gan sausas sūnas, kas no saviem kausiņiem birdina smaragda putekļus, vai ceļmalītes zieds, kas ir līdzīgs violetam spalvu pušķim pie zaldāta cepures, nav apbrīnas-vērti? Vai perlamutra gliemež­vāka gabaliņš — tik sīciņš, ka no tā nevarētu pagatavot ne kabatas spogulīti lellei, taču pietiekami liels, lai nemitīgi laistītos un vizētu tikpat daudzos mierīgos toņos, kādos rīta blāzmā deg debesis virs Baltijas jūras.

Un vai nav skaists ikviens zāles stiebriņš, pilns smaržīgas sulas, un ikviena lidojoša liepas sēkliņa? No tās katrā ziņā izaugs varens koks, un reiz tā lapu ēna spēji sašūposies no stiprā vēja un pamodinās meiteni, kas aizmigusi dārzā. Meitene lēni vērs acis, no kurām staros rēna zilgme un apbrīna, ieraugot vēlo pavasara atmodu.

Ko tikai nevar ieraudzīt sev pie kājām! Par visu to var rakstīt poēmas, stāstus un pasakas — tādas pasakas, ka cilvēki aiz brīnu­miem tikai nogrozīs galvas un sacīs cits citam:

— No kurienes gan tādas svētīgas gara dāvanas šim izstīdzējuša­jam kurpnieka dēlam no Odenses. Laikam gan viņš tomēr ir burvis!

Pasaku pasaulē bērnus ievada ne tikai tautas gara mantas, bet arī teātris. Izrādi bērni gandrīz vienmēr uztver kā pasaku.

Spilgtās dekorācijas, eļļas lampu gaisma, bruņinieku bruņu žva­dzēšana, mūzikas dārdi, kas atgādina kaujas troksni, princešu asaras zilajās skropstās, sarkanbārdaini ļaundari, kas sažņauguši robainu zobenu spalus, gaisīgi tērptu meiteņu dejas — tas viss it nemaz nelī­dzinās dzīves īstenībai un, protams, var notikt tikai pasakā.

Odensē bija teātris. Tur mazais Kristiāns pirmoreiz noskatījās lugu ar romantisku nosaukumu «Donavas meita». Sī izrāde zēnu ļoti saviļņoja, un kopš tā laika viņš kļuva par kaismīgu teātra cienītāju uz visu mūžu.

Viņam bija par maz naudas, lai ietu uz teātri. Tad zēns aizstāja īstas izrādes ar izdomātām. Viņš sadraudzējās ar pilsētas afišu līmē­tāju Peteru un sāka tam palīdzēt, bet Peters par to dāvināja Kristi­ānām pa vienai afišai no katras jaunas izrādes.

Kristiāns atnesa afišu mājās, nolīda kaut kur kaktiņā un, izlasī­jis lugas nosaukumu un darbojošos personu vārdus, tūlīt sāka izdomāt pats savu sirdi aizgrābjošu lugu ar tādu pašu nosaukumu, kāds bija rakstīts afišā.

Sī izdomāšana ilga vairākas dienas. Tā radās slepens repertuārs bērna iztēlē radītam teātrim, kurā zēns bija viss: autors un aktie­ris, mūziķis un mākslinieks, apgaismotājs un dziedātājs.

Andersens bija vienīgais bērns ģimenē, un, kaut gan vecāki bija ļoti nabadzīgi^ zēns dzīvoja brīvi un bezrūpīgi. Viņu nekad nesodīja.

Viņš to vien darīja kā nepārtraukti sapņoja. Tas pat kavēja viņu sav­laicīgi iemācīties grāmatā. Lasītmāku viņš apguva vēlāk par visiem saviem līdzaudžiem.

Lielāko laika daļu Kristiāns pavadīja vecajās dzirnavās Odenses upes krastā. Sīs dzirnavas trīcēja un drebēja no vecuma un varenajām šļakatām, un ūdens straumēm. Smago glemju zaļās bārdas nokarājās no dzirnavu caurumotajiem rata zābakiem. Gar dambja malu ūdens- lēcās peldēja laiskas zivis.

Kāds pastāstīja zēnam, ka tieši zem dzirnavām zemeslodes otrā pusē atrodoties Ķīna un ka ķīnieši diezgan viegli varot izrakt pazemes eju uz Odensi un negaidot parādīties šīs iesūnojušās dāņu pilsētiņas ielās, tērpušies sarkanos, ar zelta drakoniem izšūtos halātos, grezniem vēdekļiem rokās.

Zēns ilgi gaidīja šo brīnumu, taču tas nez kāpēc nenotika.

Bez šīm dzirnavām mazo Kristiānu saistīja vēl viena vieta. Ka­nāla krastā atradās veca atvaļināta jūrnieka māja. Dārzā jūrnieks bija uzstādījis dažus nelielus koka lielgabalus un tiem blakus nolicis garu zaldātu, arī no koka.

Kad pa kanālu garām brauca kuģis, lielgabali šāva ar tukšiem lādiņiem, bet zaldāts blieza gaisā no savas koka šautenes. Tā vecais jūrnieks salutēja saviem laimīgajiem biedriem — kapteiņiem, kas vēl nebija aizgājuši pensijā.

Pēc vairākiem gadiem, kad Andersens jau bija students, viņš nokļuva šajā mājā. Jūrnieka vairs nebija starp dzīvajiem, taču jauno dzejnieku starp ziedošajām puķu dobēm sagaidīja vesels bars skaistu un pārgalvīgu meiteņu — vecā kapteiņa mazmeitu.

Andersens tad pirmoreiz iemīlējās kādā no šīm meitenēm — diem­žēl tā bija nelaimīga,īsti neapjausta mīlestība. Tādas pašas bija arī pārējās aizraušanās, kas gadījās viņa nemierīgajā mūžā.

Kristiāns sapņoja par visu, kas tikai ienāca prātā. Bet vecāki sap­ņoja izskolot zēnu par labu drēbnieku. Māte mācīja viņu piegriezt un šūt. Bet zēns — ja arī ko šuva, tad tikai košas kleitas sava teātra lellēm (viņam jau bija pašam savs mājas teātris). Piegrieztņu vietā viņš iemanījās virtuozi izgriezt no papīra sarežģītus rakstus un mazas dejotājas, kas griežas piruetē. Ar šo prasmi viņš pārsteidza visus pat sirmā vecumā.

Šūšanas māka Andersenam noderēja vēlāk rakstnieka darbā. Viņš tā sasvītroja savus rokrakstus, ka nepalika vietas labojumiem. Tad An­dersens izrakstīja labojumus uz atsevišķām papīra lapiņām un rūpīgi iešuva ar diegiem rokrakstā — lika uz tā ielāpus.

Kad Andersenam bija apritējis četrpadsmitais gads, nomira tēvs. Atcerēdamies to, Andersens vēlāk stāstīja, ka visu nakti pie aizgā­jēja esot dziedājis circenis, bet viņš visu nakti raudājis.

Tā, aizkrāsnes circeņa dziesmas pavadīts, aizgāja no dzīves kaut­rīgais kurpnieks, kas neko citu ievērības cienīgu nebija paveicis kā vien devis pasaulei savu dēlu — pasaku meistaru un dzejnieku.

Drīz pēc tēva nāves Kristiāns izlūdzās no mātes atļauju un ar nožēlojamiem grašiem kabatā devās no Odenses uz galvaspilsētu Kopenhāgenu iekarot laimi, kaut gan pats vēl lāgā nezināja, kur tā meklējama.

Andersena sarežģītajā biogrāfijā nav viegli noskaidrot to laiku, kad viņš sācis rakstīt savas pirmās brīnišķīgās pasakas.

No agras bērnības viņa galva bija pilna ar dažādiem burvestīgiem notikumiem. Taču tie gulēja kā aiz atslēgas. Jaunais Andersens ilgu laiku uzskatīja sevi gan par dziedātāju, dejotāju un deklamētāju, gan dzejnieku, satīriķi un dramaturgu, tikai ne par pasaku rakstnieku. Un tomēr tālā pasakas balss jau ilgi bija saklausāma gan vienā, gan otrā viņa sacerējumā kā viegli, viegli aizskartas un tūlīt vaļā palaistas stīgas skanējums.

Neatminos, kurš no rakstniekiem teicis, ka pasakas rada no tās pašas vielas, no kuras sastāv sapņi.

Miegā mūsu reālās dzīves daļas brīvi un pasakaini savijas dažā­dās kombinācijās, kā dažādu krāsu stikliņi kaleidoskopā.

Darbu, ko miegā veic mijkrēšļa apziņa, — nomodā dara mūsu neaptveramā iztēle. No šejienes acīmredzot ir radusies doma par sapņu un pasaku līdzību.

Brīvā iztēle no apkārtējās dzīves iztver simtiem sīkumu un sakausē tos patiesā un gudrā stāstā. Nav tāda sīkuma, ko pasaku teicējs no­niecinātu, — vai tas būtu alus pudeles kakliņš, rasas lāse uz spalvas, ko pazaudējusi vālodze, vai sarūsējusi ielas laterna. Ja šīs vienkāršās lietas nāk draudzīgi talkā, tad var izteikt kuru katru domu — pat visvarenāko un lieliskāko.

Kas ievirzīja Andersenu pasaku novadā?

Viņš pats stāstīja, ka pasaku rakstīšana visvieglāk esot padevusies tad, kad palicis vienatnē ar dabu, «klausīdamies tās balsīs», īpaši tajā laikā, kad atpūties Zēlandes mežos, kuri gandrīz vienmēr tīti rēnā miglā vai arī snauž, nespodrām zvaigznēm mirgojot. Tālā jūras šalkoņa, kas atlidoja līdz šo mežu biezokņiem, vērta tos vēl noslēpu­mainākus.

Taču mēs-zinām ari, ka daudzas savas pasakas Andersens uzrak- stljis ziemas vidū, pašā dzīvākajā svētku eglīšu laikā, ietērpdams šīs pasakas greznā formā, kas raksturīga eglīšu rotājumiem.

Nav vārdam vietas! Ziema piejūras apvidū, sniega sega, uguns spraksti, krāsnij kuroties, un ziemas nakts mirgo jums — tas viss no­skaņo uz pasaku rakstīšanu. Bet var jau būt, ka kļūt par pasaku rakst­nieku Andersenu pamudināja kāds gadījums uz ielas Kopenhāgenā.

Kādā vecā Kopenhāgenas namā uz palodzes rotaļājās mazs zēns. Rotaļlietu nebija necik daudz — daži klucīši, vecs papīrmīklas zirgs bez astes, jau daudzkārt mazgāts un tāpēc zaudējis krāsu, un salauzts alvas zaldātiņš.

Puisēna māte — jauna sieviete — sēdēja pie loga un izšuva.

Tieši tobrīd tukšās ielas galā Vecās ostas pusē, kur debesīs iemi­dzinoši šūpojās kuģu rājas, parādījās garš un ļoti vājš cilvēks mel­nās drānās. Viņš gāja ātri, mazliet lēkājošā, nedrošā gaitā, vicinā­dams garās rokas un runādamies pats ar sevi.

Cepuri viņš nesa rokā, un tāpēc bija labi redzama lielā, slīpā piere, smalkais ērgļa deguns un pelēkās piemiegtās acis.

Viņš bija neglīts, taču elegants un izskatījās pēc ārzemnieka. Viņa svārku pogcaurumā bija iesprausts smaržīgs piparmētru zariņš.

Ja varētu ieklausīties šī nepazīstamā cilvēka murmināšanā, tad mēs dzirdētu, ka viņš mazliet dziedošā balsī skaita dzejoli:

— Es savās krūtīs tevi saglabāju, Ai, baltā roze, mana roze maigā…

Sieviete ar rokdarbu rāmi rokā pacēla galvu un sacīja puisēnam:

— Skat, kur nāk mūsu dzejnieks Andersena kungs. Klausoties viņa šūpļa dziesmā, tu tik labi aizmiedz.

Puisēns paraudzījās caur pieri uz nepazīstamo cilvēku melnajās drānās, paķēra savu vienīgo klibo alvas zaldātiņu, izskrēja uz ielas, iespieda zaldātiņu Andersenam rokā un aizskrēja prom.

Tā bija nedzirdēti dāsna dāvana, un Andersens to saprata. Viņš iesprauda zaldātiņu svārku pogcaurumā blakus piparmētru zariņam kā ordeni, tad izņēma nēzdogu un viegli piespieda to pie acīm — acīm­redzot ne velti draugi pārmet viņam pārliecīgu jūtīgumu.

Bet sieviete, pacēlusi galvu no rokdarba, nodomāja, cik labi un tajā pašā laikā grūti būtu dzīvot kopā ar šo dzejnieku, ja viņa spētu to iemīlēt. Stāsta, ka pat jaunās dziedātājas Dženijas Lindas dēļ — visi to sauca par «žilbinošo Dženiju» —, kurā Andersens bija iemī­lējies, viņš neesot gribējis atteikties ne no viena sava dzejnieka pa­raduma un izdomas.

Bet tādu izdomu bija daudz. Reiz viņš pat sagudroja piestiprināt pie zvejnieku šonera masta Eola arfu, lai klausītos tās žēlajās skaņās, kad pūš drūmais ziemeļrietumu vējš, kas mūždien zēģelē Dānijā.

Andersens uzskatīja, ka viņa dzīve ir brīnišķīga, gandrīz bez ne­viena mākoņa, bet, protams, tikai tāpēc, ka viņam piemita brīnišķīgs dzīvesprieks. Sī lēnprātīgā attieksme pret dzīvi parasti liecina par bagātu iekšējo pasauli. Tādiem cilvēkiem kā Andersens nav vēlēša­nās šķiest laiku un spēkus cīņai pret dzīves neveiksmēm, kad vis­apkārt tik daudz patiesa dzejiskuma, kad jādzīvo šajā dzejiskumā, cenšoties nepalaist garām to mirkli, kad pavasaris ar lūpām pieskaras kokiem. Cik labi būtu, ja nekad nevajadzētu domāt par dzīves likstām! Ko gan tās vērtas salīdzinājumā ar šo dzīvinošo, smaržīgo un žil­binošo pavasari.

Andersenam gribējās tā domāt un tā dzīvot, taču dzīves īste­nība nemaz nebija tik žēlsirdīga pret viņu, kā viņš to būtu pelnījis.

Sarūgtinājumu un pāridarījumu bija daudz, pat pārāk daudz, īpaši pirmajos gados Kopenhāgenā, kad nomāca nabadzība un pazemoja atzītu dzejnieku, rakstnieku un mūziķu nevērīgā aizbildniecība.

Pārāk bieži — pat vecumā — Andersenam lika saprast, ka viņš ir tikai «nabadzīgais radinieks» dāņu literatūrā un ka viņam, kurp­nieka un tukšinieka dēlam, jāzina sava vieta padomnieku un pro­fesoru kungu sabiedrībā.

Andersens ir teicis, ka viņš savā mūžā esot tukšojis ne vienu vien rūgtu biķeri. Viņu noklusēja, viņu apmeloja, par viņu smējās. Kāpēc?

Tāpēc, ka viņa dzīslās ritēja «zemnieku asinis», ka viņš nebija līdzīgs augstprātīgajiem un izdarīgajiem mietpilsoņiem, tāpēc, ka viņš bija īsts dzejnieks «no dieva žēlastības», ka viņš bija nabadzīgs, un, beidzot, tāpēc, ka viņš neprata dzīvot.

Sī īpašība Dānijas filistriskajā sabiedrībā skaitījās pats lielākais netikums. Andersens neiederējās šajā sabiedrībā — šis savādnieks, šis, filozofa Kirkegora vārdiem runājot, smieklīgais dzejas varonis, kas nejauši atdzīvināts un iznācis no dzejoļu grāmatas, bet aizmir­sis noslēpumu, kā atgriezties atpakaļ pieputējušajā bibliotēkas plauktā.

«Visu labo, kas mita manī, viņi centās iemīt dubļos,» Ander­sens stāstīja par sevi. Viņš ir teicis vēl daudz rūgtākus vārdus, sa­līdzinādams sevi ar slīkstošu suni, kuram puikas met ar akmeņiem — ne jau aiz ļaunuma, bet tāpat vien, tukša prieka pēc.

Jā, šī cilvēka dzīves ceļš nebija rozēm kaisīts, kaut arī viņš prata saskatīt, kā tumsā līdzīgi baltās nakts vizmojumam staro mežrožu krūms, un prata saklausīt vecā celma purpināšanu mežā.

Andersens ir neiedomājami daudz cietis, un var tikai noliekt galvu šī cilvēka vīrišķības priekšā, kurš savā dzīves gaitā nebija pa­zaudējis ne labsirdību pret cilvēkiem, ne taisnības alkas, ne spējas saskatīt poēziju visur, kur vien tā ir. Viņš cieta, taču nepadevās. Viņā mutuļoja sašutums. Viņš lepojās ar to, ka ir asinsradinieks naba­dzīgajiem — zemniekiem un strādniekiem. Viņš iestājās «Darba sa­vienībā» un pirmais no dāņu rakstniekiem sāka rakstīt savas pasa­kas strādniekiem.

Viņš kļuva ironisks un nesaudzīgs, kad saskārās ar netaisnību, meliem un vienkāršā cilvēka nicināšanu. Līdzās bērnišķīgai sirsnībai viņā mājoja dzēlīgs sarkasms. Ar varenu spēku viņš to izteica savā dižajā pasakā par kailo karali.

Kad nomira tēlnieks Torvaldsens, nabadzīga cilvēka dēls un An­dersena draugs, Andersens nevarēja samierināties ar domu, ka aiz dižā meistara zārka visiem pa priekšu uzpūtīgi soļos augstmaņi.

Andersens uzrakstīja kantāti sakarā ar Torvaldsena nāvi. Viņš sapulcēja uz bērēm nabadzīgo ļaužu bērnus no visas Amsterdamas. Bērni ieslēdza bēru procesiju un dziedāja kantāti, kas sākās ar vārdiem:

«Pie šķirsta Jaujiet pieiet nabagiem, Pats aizgājējs ir piedzimis starp tiem…»

Andersens par savu draugu dzejnieku Ingemani rakstīja, ka tas uzlasījis dzejas sēklas zemnieku zemē. Ar daudz lielākām tiesībām šie vārdi attiecināmi uz pašu Andersenu. Viņš vāca dzejas graudus no zemnieku druvām, sasildīja tos pie savas sirds, izsēja zemās būdiņās, I

un no šīm sēklām izauga un uzziedēja neredzēti un brīnišķīgi dzejas ziedi, kas iepriecināja nabadzīgo ļaužu sirdis.

Bija dvēseles apmulsuma gadi un sava īstā ceļa mokoši meklējumi. Pats Andersens ilgi nezināja, kādas mākslas nozares ir rada viņa ta­lantam.

«Kā kalnietis izcērt pakāpienus granīta klintī,» par sevi teicis An­dersens vecumdienās, «tā es lēni un grūti iekaroju savu vietu litera­tūrā.»

Viņš īsti neapzinājās savu spēku līdz brīdim, kamēr dzejnieks Ingemanis reiz jokodams viņam teica:

«Jums piemīt apbrīnojamas spējas atrast pērli jebkurā notek­caurulē.» i

Sie vārdi atklāja Andersenam pašam sevi.

Un tad — divdesmit trešajā dzīves gadā — iznāca pirmā īsti an- derseniskā grāmata par ceļojumu uz Amageras salu Andersens bei­dzot bi ja nolēmis palaist pasaulē «savas fantāzijas raibo spietu» un to izdarīja šajā grāmatā.

Vieglas sajūsmas šalkas par agrāk nepazīto dzejnieku pārskrēja pār Dāniju. Nākotne kļuva skaidra.

Saņēmis pirmo niecīgo honorāru par savām grāmatām, Ander­sens devās ceļojumā pa Eiropu.

Andersena nepārtrauktos braucienus ar pilnām tiesībām var no­saukt par ceļojumu ne tikai pa pasauli, bet arī pie saviem dižena­jiem laikabiedriem. Jo, lai kur Andersens brauca, viņš vienmēr ie­pazinās ar saviem iemīļotajiem rakstniekiem, dzejniekiem, mūziķiem un māksliniekiem.

Tādas pazīšanās Andersens uzskatīja ne tikai par dabiskām, bet pat par pilnīgi nepieciešamām. Dižo laikabiedru prāta un talanta spožums pildīja viņu ar paša spēka apziņu.

Pastāvīgā satraukumā, zemēm, pilsētām, tautām un ceļabiedriem nemitīgi mainoties, «ceļa poēzijas» viļņos, apbrīnojamās tikša­nās un ne mazāk apbrīnojamās pārdomās pagāja visa Andersena dzīve.

Viņš rakstīja visur, kur vien viņu pārņēma rakstītalkas. Kas var saskaitīt, cik daudz švīku viņa asā un steidzīgā spalva atstājusi uz Romas un Parīzes, Atēnu un Konstantinopoles, Londonas un Amster­damas viesnīcu alvas tintnīcām.

Es pieminēju Andersena steidzīgo spalvu. Vajadzēs uz brīdi at­likt stāstu par viņa ceļojumiem, lai paskaidrotu šo izteicienu. Ander­sens rakstīja ļoti ātri, kaut arī vēlāk ilgi un piekasīgi laboja savus rokrakstus.

Viņš rakstīja ātri tāpēc, ka viņam piemita improvizācijas spējas. Andersens bija īsts improvizētā ja paraugs. Strādājot viņam apkārt drūzmējās neskaitāmi tēli un domas. Bija jāsteidzas, lai uzrakstītu, iekams tie vēl nebija pagaisuši no atmiņas, nebija izdzisuši un paslē­pušies no vērīgā skatiena. Jābūt apveltītam ar apbrīnojamu asredzību, lai uzreiz uztvertu un iemiesotu tēlos to, kas uzliesmo un acumirklī apdziest kā zibens šautra pērkona debesīs.

Improvizācija — tā ir dzejnieka trauksmaina atsaukšanās uz jeb­kuru svešu domu, uz jebkuru ierosmi no ārpuses, tūlītēja šīs domas pārvēršana tēlu un harmonisku ainu plūsmā. Tā iespējama tikai tad, kad ir bagātīgs vērojumu krājums un lieliska atmiņa.

Garo stāstu par Itāliju Andersens uzrakstīja kā improvizētājs. Tāpēc viņš to nosauca šajā vārdā — «Improvizētājs». Un varbūt Andersena dziļā un cieņas pilnā mīlestība uz Heini daļēji iz­skaidrojama ar to, ka vācu dzejniekā viņš saskatīja savu gara tuvi­nieku improvizācijā.

Taču atgriezīsimies pie Kristiānā Andersena ceļojumiem.

Pirmais ceļojums bija pa Kategatu, kas vienmēr pilns simtiem burukuģu. Tas bija ļoti jautrs brauciens. Tajā laikā Kategatā parā­dījās pirmie tvaikoņi — «Dānija» un «Kaledonija». Tie uzjundīja veselu sašutuma vētru burukuģu šķiperu vidū.

Kad tvaikoņi, piedūmodami visu līci, apmulsuši devās cauri buru­kuģu rindām, tos izsmēja bez žēlastības. Sķiperi ruporā izkliedza tvai­koņiem nopakaļ visizmeklētākos lāstus. Tos apsaukāja gan par «skur­steņslauķiem», gan «dūmu vedējiem», gan «žāvētām astēm» un «smir­došām silēm». Sī nežēlīgā jūrnieku ķilda Andersenu ļoti uzjautri­nāja.

Taču brauciens pa Kategatu vēl nebija nekāds ceļojums. Ne­daudz vēlāk sākās Andersena «īstie ceļojumi». Viņš daudz reižu ap­braukājis visu Eiropu, bijis Mazāzijā un pat Āfrikā.

Parīzē viņš iepazinās ar Viktoru Igo un slaveno aktrisi Rašelu, tērzēja ar Balzaku, viesojās pie Heines. Vācu dzejnieku viņš sastapa jauniņās, burvīgās sievas parīzietes sabiedrībā, un viņai apkārt mu­džēja vesels bars trokšņainu bērnu. Pamanījis Andersena apjukumu (pasaku meistars klusībā baiļojās no bērniem), Heine sacīja:

— Nebaidieties. Tie nav mūsu bērni. Mēs tos aizņemamies no kai­miņiem. •

Dimā veda Andersenu uz lētiem Parīzes teātriem, un Andersens reiz redzēja, kā Dimā raksta savu kārtējo romānu, te skaļi bārdamies ar romāna varoņiem, te vai plīsdams no smiekliem.

Vāgners, Sūmanis, Mendelsons, Rosīni un Lists spēlēja An­dersenam savus darbus. Lists, kā Andersens teica, ir īsts «vētras gars pār stīgām».

Londonā Andersens satikās ar Dikensu. Viņi paraudzījās viens otram acīs. Andersens neizturēja, aizgriezās un sāka raudāt. Tās bija sajūsmas asaras par Dikensa dižo sirdi.

Pēc tam Andersens ciemojās pie Dikensa viņa mazajā jūrmalas namiņā. Pagalmā žēlabaini spēlēja leijerkastnieks itālietis, aiz loga krēslā mirdzēja bākas ugunis, namiņam garām, izejot no Temzas jūrā,

peldēja neveiklie tvaikoņi, bet attālais upes krasts, likās, gruzdēja kā kūdra — tur dūmoja Londonas rūpnīcas un doki.

— Mums pilna māja ar bērniem, — Dikens sacīja Andersenam, sasizdams plaukstas, un tūdaļ vairāki zēni un meitenes — Dikensa dēli un meitas — ieskrēja istabā, aplenca Andersenu un noskūpstīja viņu pateicībā par pasakām.

Taču visbiežāk un visilgāk Andersens uzkavējās Itālijā.

Tāpat kā daudziem ārzemju rakstniekiem un māksliniekiem, Roma viņam kļuva par otro dzimteni.

Reiz ceļā uz Itāliju Andersens diližansā brauca cauri Šveicei.

Bija pavasara nakts, debesis pilnas lielu zvaigžņu. Diližansā ie­kāpa vairākas lauku meitenes. Bija tik tumšs, ka pasažieri nevarēja saskatīt cits citu. Un tomēr starp viņiem izraisījās jautras sarunas. Jā, bija tik tumšs, ka Andersens varēja tikai samanīt, kā spīd meiteņu baltie zobi.

Viņš sāka stāstīt meitenēm par viņām pašām. Viņš runāja par tām kā par pasaku princesēm. Andersens aizrāvās. Viņš cildināja meiteņu zaļganās, noslēpumainās acis, smaržpilnās matpīnes, kvēlo­jošās lūpas un garās skropstas.

Katrai meitenei Andersena aprakstā piemita savs burvīgums. Un katrai sava laime.

Meitenes apjukušas smējās, un, kaut gan bija tumšs, Andersens pamanīja, ka dažu meiteņu acīs iemirdzas asaras. Tās bija pateicības asaras labajam un dīvainajam ceļabiedram.

Viena no meitenēm palūdza, lai Andersens apraksta pats sevi.

Andersens bija neglīts. Viņš to zināja. Taču tagad viņš iztēloja sevi kā staltu, bālu un apburošu jaunu cilvēku, kuram sirds pārpilna mīlas gaidu.

Beidzot diližanss apstājās nomaļā pilsētiņā, kur meitenēm bija jāizkāpj. Nakts kļuva vēl tumšāka. Meitenes atvadījās no Andersena, pie tam katra kvēli un maigi uz šķiršanos noskūpstīja apbrīnojamo svešinieku.

Diližanss sāka kustēties. Aiz logiem šalca mežs. Sprauslāja zirgi, un zemie Itālijas zvaigznāji mirguļoja debesīs. Un Andersens bija tik laimīgs, tik apgarots,kāds droši vien vēl nekad savā mūžā nebija bijis. Viņš svētīja nejaušos atgadījumus ceļā, īslaicīgās un mīļās tikšanās.

Itālija apbūra Andersenu. Viņš iemīlēja tajā visu: efejām apaugu­šos akmens tiltus, laika zoba sagrauztās marmora celtņu fasā­des, noskrandūšos, melnīgsnējos bērnus, pomeranču birzis, «ziedošo

Pasakas

lotosu» — Venēciju, Laterāna statujas, rudenīgo gaisu — vēsu un reibinošu, kupolu vizmojumu pār Romu, veclaicīgos audeklus, glās­tošo sauli un bezgalīgās auglīgās domas, kādas viesa viņa sirdī Itālija.

Andersens nomira 1875. gadā.

Par spīti biežajām nedienām, viņam liktenis bija lēmis īstu laimi — savas tautas mīlestību.

Neuzskaitīšu visu, ko Andersens uzrakstījis. Diez vai tas ir va­jadzīgs. Es tikai gribēju vieglās līnijās ieskicēt šī dzejnieka un pasaku meistara, šī apburošā savādnieka tēlu, kurš līdz pašai nāvei bija pa­licis kā sirdsskaidrs bērns, šī iedvesmas pilnā improvizētāja un cil­vēku — bērnu un pieaugušo siržu gūstītāja tēlu.

Viņš bija nabadzīgo ļaužu dzejnieks, lai gan pat karaļi uzskatīja par lielu godu paspiest viņa kalseno roku.

Viņš bija vienkāršs tautas dziedonis. Visa viņa dzīve liecina par to, ka īstās mākslas dārgumi slēpjas tikai tautas apziņā un nekur citur.

Dzeja pilda tautas dvēseli, kā neskaitāmi daudzās valgmes lāsī­tes pilda Dānijas gaisu. Tāpēc, stāsta, nekur citur neesot tik plašu un košu varavīksnes loku kā tur.

Lai šīs varavīksnes kā daudzkrāsainas triumfa arkas biežāk staro pār pasaku meistara Andersena kapu un viņa iemīļoto balto rožu krū­miem.

Tulkojusi Vatentīna Eisule

PASAKZEME

Volfgangs un Heike Holbeini

 Četrpadsmitgadigā Kima māsa Rebeka bezsamaņā guļ slimnīcā. Viņas dvēseli nolaupa burvis Borāss ~Ēnu Zemes valdnieks. Ciņa pret to un Melnajiem Bruņiniekiem būs bīstama, kā jau var nojaust…

BRĪNUMAINS STĀSTS lasītājiem no 10 līdz 80 gadiem.

Bestsellers (vācu valodā pārdots pāri par 100000 eksemplāriem), līdzīgs Tolkīna un Endes grāmatām.

VVolfgang und Heike Hohlbein MĀRCHENMOND

No vācu valodas tulkojusi Helma Lapiņa Mākslinieks Miervaldis Polis Grafiskais dizains Aivars Plotka

, © 1983 by Vt-rlag Cari Ueberreuter, Vienna

© 1444. Tulkojums latviešu valodā, mākslinieciskais noformējums, ISBN 5 - 86574 - 098-9 VAGA.

Visiem, kas vēl prot sapņot

STAŅISLAVS LEMS

PASAULES GALS PULSTEN ASTOŅOS VAKARĀ

RĪGA «LIESMA» 1989

Pasaules gals pulksten astoņos vakarā

Dialogs ar nākotni . ■ • s 5

Trīs elektrobruņinieki ..••».»• 17

Urāna ausis 22

Kā Ergs Pašrosis pieveica Bāliķi . . . . ( 27

Kara|a Biskalāra bagātības ..,..• 40

Divi briesmekļj …..«§**• ^ Baltā nāve . . . . . • i i a . •

Kā Mikromīlis un Gigaciāns izraisīja miglāju kliedēšanos ,.,…..<•• 60

Pasaka par skaitļojamo mašīnu, kas cīnījās arpūķi

Karaļa Hidropsa padomnieki , . . . « » 71

Automatveja draugs……………….. ..ai 83

Karalis Globārs un gudrie •"*•»««« 100

Pasaka par karali Murdasu . • . . * f . U0 Trurla mašīna .si»#»»iiiļ2 0

Lielais pēriens . s . . . , . a « » 129

Mister Džons, vai jūs vispār eksistējat? « a » 135

Pasaules gals pulksten astoņos vakarā , . « • 143

No poļu valodas tulkojusi RITA LUGINSKA

Redakcijas kolēģija Voldemārs Bāls, Nora Bērziņa, Skaidrīte Bikova, Jānis Brodelis, Aldonis Builis, Imants Daudišs, Uldis Norietis, Mārite Romāne, Zigmunds Skujiņš, Uldis Tīrons, Ina Vaitmane, Guntis Valujevs, Ingrida Vāverniece

Redaktors Andrejs Rijnieks Mākslinieks Andris Lamsters

© Tulkojums latviešu valodā, sastādījums. Izdevniecība «Liesma», 1989

Ievērojamā poļu fantasta (dz. 1921. g.) krājums ie­priecina lasītāju ar tematisku un žanrisku daudzveidību: zinātniski fantastiskas pasakas, groteskas, pamflets. Au­tora problemātikas dominante ir zinātnes un tehnikas progresa ietekme uz cilvēku un dzīvo radību vispār. Autors spej saistīt lasītāju ar yiņam piemītošo fantāziju, spilgtu humoru un ironiju.

DIALOGS AR NĀKOTNI

Staņislavs Lems pieder pie tās mūsu gadsimta spožo un savdabīgo rakstnieku plejādes, ar kuras pūlēm zi­nātniskā fantastika no populārzinātniskas un savā vai­rumā izklaidējošas lasāmvielas kļuvusi par pilnvērtīgu daiļliteratūras žanru. Protams, lai cik talantīgi un ori­ģināli ari būtu tādi ši žanra pārstāvji kā Herberts Velss un Kar els Capeks, Rejs Bredberijs un Aizeks Azimovs, Ivans Jefremovs un brāļi Strugacki, ari pats Staņislavs Lems, patstāvīga žanra tapšanu noteica ne tik daudz viņu apdāvinātība, cik laikmeta likumsaka­rīga prasība. Un tā tas bijis vienmēr. Ikvienam vēstu­riskam posmam ir nepieciešamība sevi garīgi apzinā­ties un literāri izteikt; tradicionālās formas vairs ne­spēj šo tieksmi apmierināt, tas veicina jaunu žanru, virzienu un formu rašanos, un tie bagātina daiļlitera­tūru.

Savā vēsturiskajā perspektīvā mūsdienas, kad notiek kardināli sociāli pārveidojumi un rit zinātniski teh­niskā revolūcija, izvirzījušas cilvēkam un cilvēcei tā­das problēmas un pavērušas tādus apvāršņus, kas, no ikdienas apziņas un pozīcijas raugoties, izskatās tie­šām fantastiski. Iespējams, ka objektīvu nepiecieša­mību pēc zinātniskās fantastikas vislabāk apstiprina tas, ka šim žanram pievērsušies rakstnieki, kuri jau ieguvuši noturīgu atzinību literatūrā: A. Tolstojs Pa­domju Savienībā, Pjērs Buls un Robērs Merls Fran­cijā, Džons B. Pristlijs Anglijā, Italo Kalvino Itālijā un daudzi citi. Tas nepārprotami apliecina, ka daiļlite­ratūra zinātnisko fantastiku patiešām ņēmusi savā aizgādībā.

Zinātniskā fantastika ir ne tikai literatūra par zināt­niskiem izgudrojumiem un tehniskiem atklājumiem, par cilvēces iespējamo nākotni, bet ari literatūra par mūsdienām unn laikabiedru. Daži pat uzskata, ka tā ir aktuālāka nekā daudzi romāni, kas risina šodienas po­litiskās un sadzīves problēmas. Bieži vien no labāka­jiem fantastikas darbiem mēs varam smelties vairāk zināšanu par mūsu laikmetu, izveidot ticamāku priekš­statu par tā sociālajiem ideāliem un tikumiskajām problēmām, par, cerībām un ilūzijām, vilšanos un nā­kotnes bažām nekā no daža laba psiholoģiska romāna.

Visu šo pretrunu atspoguļošanā rakstnieki fantasti ari redz savu aicinājumu. Kādā sarunā ar padomju literatūrzinātnieku Kirilu Andrejevu Staņislavs Lems teica: «Redziet, zinātniskā fantastika nemaz nav lite­rāra pareģošana, kā kļūdaini domā dažs labs. Progno­zes par zinātnes un tehnikas sasniegumiem lemtas ne­novēršamai sakāvei. Pat Zils Vems mums šodien lie­kas ļoti arhaisks. Ko tad lai saka par mūsdienām, kad zinātne attīstās tik strauji, ka ir gluži neiespējami pa­redzēt visus varbūtējos kvalitatīvi jaunos lēcienus cil­vēces dzīvē! Fantastika drīzāk atgādina milzīgu un varenu palielināmo stiklu, caur kuru mēs aplūkojam at­tīstības tendences sabiedrībā, morālē, filozofijā… Bū­tībā, runājot par nākotni, par dzīvi uz tālām planētām, es runāju par mūsdienu problēmām un saviem laika­biedriem, kuri tikai nēsā galaktikas mēroga tērpus.» Pie šādas pārliecības Staņislavs Lems stingri turas līdz pat šim laikam. Plašā intervijā, ko viņš sniedza S. Beresjam un kas turpinājās poļu žurnāla «Odra» vairākos numuros 1984. un 1985. gadā, risinot šo pašu tēmu par savas daiļrades «reālo un mūsdienīgo» saturu, Lems paziņoja: «Tā ir, es uzskatu sevi par rakstnieku reālistu: nodarbojos taču ar reālām problēmām.» Lai gan Lemam ir vairāki darbi, kas veltīti tieši zinātnes filozofijai un socioloģijai, viņa zinātniskā fantastika pirmām kārtām ir nevis zinātnes, bet cilvēka pētījums.

Andrē Moruā grāmatā «Literārie portreti» izteikts inte­resants viedoklis sakarā ar plašo filozofiskā garstāsla žanra izplatību XVIII gadsimtā; viņa domas palīdz iz­gaismot ari zinātniskās fantastikas sociālās funkcijas mūsu laikmetā, kā arī izprast Staņislava Lema daiļ­radi, kuru daudzi taisnīgi dēvē par rakstnieku filozofu. «Bet kāpēc gan autors izvēlējies tik savdabīgu un ap­slēptu filozofijas žanru?!» Moruā izsaucas savā esejā par Voltēru. «Lai pēc iespējas brīvāk atklātu to, kas lasītājam esejā var likties bīstams, šokējošs vai pre­tīgs. Var sacīt pat vēl tiešāk: jo dziļāk lasītājs ieslīgst pasaulē, kurā valda galējs neprāts, jo ātrāk pakļaujas autoram un labāk apgūst viņa sniegtās patiesības… Tas bija laiks, kad romāna un filozofiskā stāsta attīs­tībā sākās jauns periods, kurā idejas evolucionēja krietni ātrāk nekā sabiedrības normas un tikumi.»

Mūsu laikmetā šī «plaisa starp idejām un tikumiem», pareizāk sakot, starp neapturamu sociālo un zinātniski tehnisko progresu, no vienas puses, un tradicionālo dzīvesveidu, ikdienas apziņu, no otras, sasniegusi ne­bijušu dziļumu. Vienas paaudzes dzīves laikā notiek vairāk notikumu un pārmaiņu visās sabiedriskās dar­bības sfērās nekā iepriekš ilgos gadu simteņos. Šo­diena tik ātri izplēn pagātnē, bet nākotne pārvēršas tagadnē, ka nepieciešamību paredzēt pieprasa pats laiks. Zinātniskās fantastikas sociālā būtība ir tieši tāda, lai lasītāja apziņā «pārmestu laipu» no apkārtē­jās pasaules uz gaidāmo nākotni. Liekot lasītājam do­mās ceļot tuvākā un tālākā nākotnē, Staņislava Letna darbi palīdz viņam izrauties no ikdienības gūsta, ide­jiski un psiholoģiski sagatavo jaunu atklājumu un teh­nisku izgudrojumu uztveršanai, kā ari to iespējamām sociālām sekām. Labākās Lema grāmatas savdabīgā, zinātniski fantastiskā formā atbrīvo lasītāju apziņu no savu laiku pārdzīvojušiem priekšstatiem un ierosina jaunai domāšanai, kuras nepieciešamību pie trešās tūk­stošgades sliekšņa izvirzījusi pati civilizācijas attīs­tība, kad apdraudēta cilvēces nākotne un pastāvē­šana.

Pazīstamais franču rakstnieks un sociologs Robērs Eskarpi rakstā «Literatūras socioloģija» («Starptau­tiskajā sociālo zinātņu enciklopēdijā») minējis intere­santus datus, kas liecina, ka vairumam grāmatu ir ap­brīnojami īss mūžs. Rakstnieka un lasītāja garīgās sa­skarsmes procesā tikai viena grāmata no desmita ir spējīga piedalīties ilgāk par gadu, tikai viena no simta *— vairāk nekā divdesmit gadus; bet gadsimtus pārdzīvo labi ja katra desmittūkstošā grāmata.

Šādas ne visai iepriecinošas statistikas gaismā pagājušo gadsimtu fantastiskā literatūra un mūsu gad­simta zinātniskā fantastika izpelnījusies samērā notu­rīgu atzinību. Un patiešām, XVIII gadsimtā visa Eiro­pas inteliģence aizrāvās ar ievērojamā franču jūras­braucēja Bugenvila «Ceļojumu apkārt zemeslodei» un citiem analoģiskiem sacerējumiem, kas sniedza dau­dzus nezināmus faktus par tālām zemēm un to iedzī­votājiem. Taču mūsu laikos šādas grāmatas interesē tikai ģeogrāfisko atklājumu vēstures speciālistus un aizvadīto gadsimtu sabiedriskās domas pētniekus. Un iikai divi ceļojumi joprojām valdzina iztēli un sagādā patiesu baudu miljoniem lasītāju — fantastiskie, izdo­mātie kapteiņa Gulivera un Robinsona Ķruzo ceļojumi. Šāds secinājums nenoniecina ne Bugenvila, ne Kuka, ne Laperūza, ne citu slavenu jūrasbraucēju vēsturisko nozīmi, kuru varonība un ieguldījums civilizācijas at­tīstībā ir reāli veiktie atklājumi, nevis to literārie ap­raksti. Un tomēr šāds salīdzinājums kārtējo reizi uz­skatāmi apliecina, ka literāra darba vērtība nebūt ne­slēpjas apkopoto faktu un zināšanu klāstā, bet gan mākslinieciskumā — visplašākajā šā vārda nozīmē. Un tad kļūst skaidrs, kāpēc pat mūsu laikos ne tikai bērni, bet arī pieaugušie aizrautīgi lasa Velsa grāmatu «Pir­mie cilvēki uz Mēness», lai gan visiem jau sen zināms, ka uz mūsu pavadoņa nekādu saprātīgu būtņu nav, ka tas nofotografēts no visām pusēm un ka Mēness pu­tekļos palikuši astraunota pēdu nospiedumi. Līdzīgu piemēru, kas apstiprina šī žanra labāko darbu nezū­došo pievilcību, nav mazums.

Tieši tāpēc var droši apgalvot, ka mūsu laikmeta straujais ritms, kad teiciens «realitāte apsteidz vis­pārgalvīgāko fantāziju» kļuvis par tā moto, nebūt ne­apdraud zinātnisko fantastiku un nenolemj šī žanra darbus ātrai iznīcībai, ja tie patiešām ir mākslinie­ciski.

Vadoties no šādiem mazliet formāliem kritērijiem Staņislava Lema literārās jaunrades vērtējumā, var droši apgalvot, ka tā laika pārbaudi izturējusi. Pat viņa pirmās, nebūt ne labākās grāmatas, kas sarakstī­tas 50. gadu sākumā, joprojām tiek atkārtoti izdotas rakstnieka dzimtenē un tulkotas ārzemēs. (Romāns «Astronauti» līdz 1973. gadam 8 reizes izdots Polijā un 26 reizes citās valstis 13 valodās). Bet tādas grā­matas kā «Magelāna mākonis», «Solāris», «Ijona Klusā zvaigžņu ceļojumi», «Stāsti par pilotu Pirkšu», «Iesnas» un daudzi citi saturīgi un aizraujoši darbi, bez šaubām, vēl ilgus gadu desmitus valdzinās lasītāju iztēli.

Ja lasītājiem ļoti iepatikusies kāda rakstnieka darbi, tiem rodas vēlēšanās iespējami labāk iepazīt viņu kā cilvēku, pat ielūkoties viņa personiskajā dzīvē. Dažādi rakstnieki dažādi reaģē uz šādu «ielaušanos» viņu dzīvē — vieni to ļauj labprāt, citi pret savu gribu spiesti samierināties, citi cenšas norobežoties, vēl citi — aktīvi tam pretojas. Viņi tikpat neatlaidīgi slēp­jas aiz pseidonīmiem, kā sensāciju kārie žurnālisti cen­šas tos atklāt.

Kaut gan Staņislavs Lems necenšas tīt noslēpumai­nības plīvurā savu biogrāfiju un labprāt satiekas ar cilvēkiem, tomēr pienācīgi novērtē arī vientulību — daudzus gadus viņš nodzīvojis ar sievu un delu nelielā mājiņā pašā Krakovas nomalē un pretojies visam, kas viņu traucējis radošajā darbā. Acīmredzot, ja viņš rīkotos citādi, tad diez vai spētu uzrakstīt pat pusi no savām grāmatām. Poļu rakstnieka literārā daudzražiba pamudinājusi padomju kritiķi V. Dmitrevski pat iz­saukties: «Viņa talanta cienītājus .. nepārtraukti pār­steidz viņa interešu daudzpusība un zinātniskā erudī­cija, kas pavēra viņam iespēju rakstīt tik dažādu žanru darbus, ka grūti bija noticēt to autora identitātei.»

Reizēm arī pašam Lemam nākas dzirdēt ironiskus apgalvojumus, ka viņš esot zinātniski fantastisku darbu ražošanai speciāli ieprogrammēta kibernētiska iekārta, kas acu apmānīšai vienkārši noslēpta nelielā cilvēkvei­dīgā futrāli. Izsmejot tamlīdzīgu mēļošanu, poļu rakst­nieks asprātīgi paskaidroja, ka cilvēks, vārdā Lems, dabā neeksistē; vienīgais Lems, kas viņam pazīstams, ir sākuma burti vārdkopai «Lunnij Ekskursionnij Mo• duļ», kas tika uzbūvēts pēc projekta «Apolons». Taču ši kibernētiskā iekārta bija pārlieku primitīva, lai uz­rakstītu kaut vienu sakarīgu frāzi. Galu galā, kā saka angļi, neviens nevar sevi uzskatīt par īsti slavenu, ka­mēr nekļūst par joku, šaržu un parodiju objektu.

Staņislavs Lems dzimis 1921. gadā Ļvovā, ārsta ģi­menē. Vēlāk, jau pazīstams rakstnieks būdams, savu bērnību un jaunības gadus viņš visai savdabīgi aprak­stīja autobiogrāfiskā stāstā «Augstā pils» (1966). At­šķirībā no daudzu rakstnieku atmiņām, kurās bērna psiholoģija tēlota visā tās savdabībā, šis Lema stāsts drizāk atgādina pieauguša cilvēka memuārus par šāvu tālo bērnību. Kā jau visos memuāros, galveno vielu aizņem tikšanās — tiesa, ne ar ievērojamiem cilvē' kiem, bet gan ar ne mazāk ievērojamām idejām zinātnē un kultūrā. Atminoties savas bērnības aizraušanās, Lems cenšas pats izprast un atklāt arī mums, kā no kautrīga, zinātkāra un tajā pašā laikā praktisku rūpju un fantastisku ieceru pārņemta bērna izauga pazīstams rakstnieks, lai gan tas nebija viņa sapnis. Stāsts da­ļēji atklāj dažus rakstnieka fantasta valdzinājuma no­slēpumus: viņa spēju visu mūžu saglabāt «bērnišķī­gas» rakstura iezīmes — neizsmeļamu zinātkāri, aizraušanos ar idejām, domas pārgalvību, uztveres svaigumu, ko viņš, starp citu, māk ierosināt arī savos lasītājos.

Pirmskara Polija, kurā veidojās Letna personība, bija valsts ar krasiem sociālajiem kontrastiem. Divdes­mit gadu ilgajā periodā starp kariem buržuāziskā* Po­lijas vadītāji, risinot vairākus iekšējās un ārējās poli­tikas jautājumus, likās, bija zaudējuši jebkuru politis­kās realitātes izjūtu. Viņi dzīvoja un uzvedās tā, it kā būtu nolaidušies no citas planētas. Protams, bērns to nespēja apzināties, taču ar cilvēcisko attiecību para­doksiem, ar neprātīgām idejām un cilvēku bezjēdzīgu uzvedību Lemarn ikdienas dzīvē nācās saskarties pa­stāvīgi, un viņš pats nokļuva to ietekmē. Reizēm viņam šķita, ka apkārtējā pasaule dzīvo pēc principa: Credo, quia absurdam est — ticu, jo tas ir absurds. Iespējams, ka nākamajam rakstniekam jau toreiz iešā­vās prātā daži viņa fantastisko darbu sižetu aizmetņi. Katrā ziņā pastāv kaut kāda saikne, kāda sarežģīta pārmantojamība apziņā (kurai grūti izsekot pat pašam Lemam) starp viņa bērnišķīgo ticību Papīra, Izziņas, Apliecības visspēcībai, kas paverdzināja cilvēku biro­krātiskajā Polijā, un viņa zinātniski fantastisko ro­mānu «Vannā atrastā dienasgrāmata» (1961), kurā šie iespaidi savdabīgi transformējušies īpašā epidēmijā: iz­nīcinājusi papīru, tā apglabā uz naudu, akcijām un cita veida «papīra bāzi» balstīto civilizāciju.

Pēc ģimenes tradīcijas Lems gatavojās kļūt par ār- stu, taču Otrais pasaules karš un hitleriešu okupācija pārtrauca viņa mācības. Buržuāzisko panu Poliju no­mainīja drūmā un cietsirdīgā fašistu okupācija — kā baismīga antiutopija par citplanētu iedzīvotāju iebru­kumu, kuriem svešs viss cilvēcīgais. Lems ir spiests pamest medicīnas institūtu un kļūt par mehāniķi, iepa­zīstas ar viņam agrāk tik tālo un nepazīstamo strād­nieku vidi, ' tuvinās antifašistiskās frontes dalībnie­kiem un kopā ar viņiem cīnās par Polijas atbrīvošanu un atdzimšanu. Tie bija gadi, kas bija jo īpaši svarīgi Lema kā cilvēka un fantasta pasaules uzskata veido­šanā. Tie nežēlīgi izsvītroja no viņa apziņas daudzas ilūzijas, kuras piemīt buržuāziskam inteliģentam, tuvi­nāja viņu strādniekiem, izveidoja par disciplinētu un drosmīgu cīnītāju. Tie viņam noderēja, ari veidojot si­žetu romānam, kas veltīts jaunajiem pagridniekiem uti inteliģentiem, darbam dots izteiksmīgs nosaukums «Nezaudētais laiks» (1955, pēc analoģijas ar Marsela Prusta romānu ciklu «Zaudētā laika meklējumos»).

Pēc kara Lems pārcēlās uz Krakovu. Pabeidzis uni­versitātes Medicīnas fakultāti, viņš aizraujas ar vēsturi un zinātnes metodoloģiju, kļūst par zinātnisko līdz­strādnieku, kura pienākumos ietilpst zinātnisko darbu recenzēšana žurnālā «Zinātnes dzīve». Tajā pašā laikā periodiskajā presē parādās viņa pirmie stāsti un dze­joļi, stāsti jaunatnei «Cilvēks no Marsa» (1946)) un — tas īpaši svarīgi — izveidojas divas Lema, rakstnieka un zinātnieka, jaunrades attīstības tendences, kas sav­starpēji konkurē un papildinās, — zinātniskā fantas­tika un zinātnes pētniecība. Sekojot vienai, viņš ir ra­dījis izcilus mākslas darbus, savukārt otras iespaidā augstā profesionālā līmenī uzrakstījis vairākus saturī­gus darbus. Piecdesmito gadu sākumā Lems rakstnieks krietni vien aizēno Lernu zinātnieku. Cits pēc cita ro­das darbi: romāns «Astronauti» (1951) — par ekspe­dīciju uz Veneru, kur Zemes pārstāvji atklāj augsti attīstītas civilizācijas nožēlojamas paliekas, kas gājusi bojā atomkarā; aizraujošs romāns par nākotnes komu­nistisko sabiedrību — «Magelāna mākonis» (1955); zi­nātniski fantastisko stāstu krājumi «Sezams» (1954); «Ijotia Klusā zvaigžņu ceļojumi» (1957); «Iebrukums no Aldebarana» (1959). Lems nezaudē interesi ari par zinātni, to apliecina viņa «Dialogi» (1957), kas veltīti kibernētikai. Atceroties šis grāmatas rašanās vēsturi, rakstnieks uzsver, ka tajā laikā par kibernētiku, bija sarakstītas tikai kādas sešdesmit grāmatas. Tagad par šo zinātni lasāmas veselas bibliotēkas. Kautrība liedza Lemam piebilst, ka «Dialogos» viņš pirmo reizi pie­vērsa uzmanību vairākām svarīgām sociālām un morā­lām problēmām, kuras kibernētika izvirzīja cilvēcei un kuras vēlāk kļuva par zinātnisko viedokļu apmaiņas objektu un izraisīja asu polemiku presē.

Daudzu Lema zinātniski fantastisko darbu populari­tāte izskaidrojama ar varoņu pievilcību, autors tos dāsni apveltī ar humoru, intelektu, vīrišķību, mērķtie­cību, augstsirdību un humāniem sociāliem ideāliem. Un tomēr nedz nenosauktais varonis, kura vārdā rit vēs­tījums «Magelāna mākonī», nedz Kelvins romānā «Solā- ris», nedz pilots Pirkss, ne arī visi citi Lema pozitīvie varoņi nebūt nav pārcilvēki no tālas nākotnes, kuri rak­sturu un intelektuālo spēju ziņā nav sasniedzami mūsu laikabiedriem. Tieši otrādi, rakstnieks mūs pārliecina, ka tie ir tādi paši cilvēki kā mēs, ka par tādiem arī mēs varētu kļūt. Un visas problēmas, kuras viņi risina uz citām planētām, tā tikumiskā izvēle, kuras priekšā viņi atrodas vissarežģītākajos ārpuszemes apstākļos, tā at­bildība, kuru viņi uzņemas, — tas viss ir pa spēkam mūsdienu cilvēkam, jo cilvēka iespējām nav robežu.

Par tādiem varoņiem (bet viņi ir tipiski daudzos Lema darbos) varētu teikt, ka viņi personificē mūsdienu zinātniskās fantastikas visai zīmīgu tendenci, par kuru rakstīja J. Smelkovs: «Parasti cilvēki un ne ar ko īpaši neizceļas, bet tieši viņiem nākas saskarties ar kaut ko nebijušu, nezināmu, ar pārsteidzošiem atklājumiem un brīnumainiem izgudrojumiem. Lai mākslinieciski pētītu šāda veida situācijas un konfliktus, fantastiem nepie­ciešama ne tikai tehniskā erudīcija un spēja izvirzīt drosmīgas hipotēzes, bet arī meistarība cilvēka psiho­loģiskajā analīzē. Pašreizējais fantastikas attīstības posms interesants tieši ar to, ka tā, nezaudējot «savu seju», evolucionē «parastās literatūras» virzienā.»

Protams, ka būtu nepiedodama patvaļa pielīdzināt rakstnieku viņa darba varonim, tomēr viņi tā vai citādi atspoguļojas viens otrā. Bez šaubām, Lema varoņiem piemīt viņa izcilās personības iezīmes. Kur gan varēja rasties neizsmeļamais ījona Klusā humors vai paradok­sālais zinātnieku domāšanas veids grāmatā «Ideālais vakuums» (1971), ja šīs īpašības pilnā nepiemistu ari pašam Lemam? Gan darba «Atgriešanās no zvaig- nēm»_varonis Els Bregs, kuram dziļi rūp cilvēces tiku­miskās problēmas, gan Kelvins no «Solāris», kurš sāpīgi apzinās zinātnieka morālo atbildību, zināmā mērā nostājas mūsu priekšā kā viņu radītāja alter ego.

kas izmantojis fantastisku hiperbolu, lai asāk iezīmētu, viņaprāt, tagadnes un tuvākās nākotnes aktuālākās ētiskās dilemmas.

Zinot Lema ārkārtējās darbaspējas un pašalzlie- āzību, var nojaust, ka vienā no «Magelāna mākoņa» epizodēm viņš izklāsta personisko dzīves kredo, pēo kura vadoties ir spējis uzrakstīt tik daudz grāmatus

«Viņam pavaicāja:

—   Kā tu dzīvoji?

—   Labi, — viņš atbildēja. — Es daudz strādāju.

~ Vai tev bija ienaidnieki?

—   Man viņi netraucēja strādāt.

—   Bet draugi?

—   Viņi uzstāja, lai es strādātu.

—   Vai tiesa, ka tu daudz esi cietis?

—   Jā, — viņš teica, — tas tiesa.

—   Ko tad tu darīji?

—   Strādāju vēl vairāk: tas palīdz!»

Bija laiks, kad jauno polu rakstnieku līdz ar viņa kārtējās grāmatas iznākšanu salīdzināja te ar Zilu Vernu, te ar Velsu, te ar Karelu Čapeku. Bet tagad, lai paslavētu citus fantastus iesācējus, tos salīdzina ar Lemu, jo viņa darbi krietni veicinājuši mūsdienu zināt- niskās fantastikas attīstību. Par to pamatoti raksta poļu literatūrkritiķis Andžejs Stofs grāmatā <rStaņis­lava Lema zinātniski fantastiskie romāni».

8

Staņislava Lema literārā daiļrade pārsteidz ne tik daudz ar uzrakstīto grāmatu skaitu, kā ar to dažādību.

Pazīstamais itāliešu progresīvais rakstnieks reālists ītalo Kalvino, paskaidrojot lasītājiem, kas pārzina viņa daiļradi, negaidīto pievēršanos fantastiskiem sižetiem savās pēdējās grāmatās, izteica šādu domu: <rEs pa­redzu, ka ar laiku radīsies labas grāmatas, kurās būs daudz jaunu varoņu, tāpat kā tagad rodas jauni ener­ģijas veidi un mašīnas, un ka šīs grāmatas veicinās pasaules atjaunināšanos. Taču es nedomāju, ka tie būs romāni; visticamāk, vadošo lomu literatūrā, kas vēstu­riski apzinās realitāti un piedalās sabiedrības cīņās, uzņemsies daži XVIII gadsimta mākslinieciskās prozas elastīgākie žanrfo eseja, ceļojumu piezīmes, utopija, filozofiskais un satīriskais stāsts, dialogs, tikumiskais apraksts.»

Protams, var apstrīdēt Kalvino viedokli par tradi­cionālā romāna likteņiem. Taču šoreiz mūs interesē šāda detaļa: Staņislava Lema literārajā daiļradē pār­stāvēti praktiski visi žanri, kurus piemin Kalvino. Starp tiem ir eseja, piemēram, «Summa technologiae», ir «Dia­logi», kas veltīti kibernētikai, satīriskais darbs «Ijona Klusā zvaigžņu ceļojumi» un filozofiskais romāns «So• lāris», utopija «Magelāna mākonis», kā ari tā saucamās antiutopijas •— romāni «Edema», «Atgriešanās no zvaigznēm», «Vannā atrastā dienasgrāmata». Salīdzi­nāšanu varētu turpināt, jo Lema daiļrade ir ne vien apjomīga, bet ari loti daudzveidīga tematikas, literārās formas un stila ziņā. Līdz šim viņš pavisam uzrakstījis divpadsmit zinātniski fantastiskos romānus, vairāk nekā desmit stāstu krājumus (daudzi no tiem ir sava veida cikli, kurus vieno kopējs varonis), vairākas grā­matas sociālās filozofijas un socioloģijas jomā, kā arī pilnīgi oriģinālus darbus krājumu veidā, kuros iekļau­tas recenzijas un priekšvārdi neeksistējošiem zināt­niskiem traktātiem, viltus Nobela prēmijas laureātu runām un analoģiskas satīriskas miniatūras («Ideālais vakuums», 1971; «Iedomātais lielums», 1973).

So divu grāmatu parādīšanos lasītāji uzņēma gan ar labi saprotamu ziņkāri (jo bija radies jauns atzars rakstnieka daiļradē), gan atklātu nožēlu, ko izsauca rakstnieka paziņojums, ka turpmāk viņš nolēmis atteik­ties no tradicionālās «sižetiskās» zinātniskās fantasti­kas nule radītā oriģinālā un daudz «ekonomiskākā» žanra labā, kas dod iespēju vienā grāmatā ietilpināt gan ideju, gan formas ziņā paradoksālu atziņu vlrk.nl. Šādu sacerējumu publikācija sagādāja dažu labu pār­steigumu ari pašam Lemam, kurš bija spiests uzstāties presē ar paskaidrojumiem un atsaukumiem, jo sado­mātos traktātus daudzi uztvēra kā reāli eksistējošus.

Par laimi, lasītāju bažas neattaisnojās — aizvadītajā desmitgadē, pretēji savām sākotnējām iecerēm, Lems uzrakstīja vairākus romānus un stāstus, to skaitā zi­nātniski fantastisko detektīvu «Iesnas» (1976), garstāstu €Apskate uz vietas» (1982), kas ir Ijona Klusā piedzīvo­jumu turpinājums, bet nesen pabeidza darbu vēl pie di­viem romāniem: «Miers uz Zemes» un «Fiasko», kuros brīdina no bruņošanās sacensības un «zvaigžņu kariem».

Lems Ir viens no pazīstamākajiem un visvairāk lasītajiem autoriem gan Polijā, gan tālu aiz tās robe­žām. Viņa grāmatas tulkotas divdesmit piecās valodās, bet to kopējā tirāža tuvojas desmit miljoniem. Par Lema daiļrades atzinību starptautiskā mērogā liecina arī pēdējos gados piešķirtās literārās prēmijas Fran+ cijā, Austrijā un citās valstis.

Mūsu zemē Lems ieguvis īpašu popularitāti. Gandrīz visi viņa zinātniski fantastiskie darbi, ari «Summa tehnologiae», tulkoti krievu valodā, bet daudzi no tiem ari citās valodās: ukraiņu, latviešu, lietuviešu, armēņu, igauņu un moldāvu.

Pats rakstnieks ir ļoti iepriecināts par mūsu valstī gūto atzinību. «Ikviens autors ar gandarījumu un prieku raksta priekšvārdu savai grāmatai, kas iznāk citā valstī,» Lems rakstīja darba «Summa tehnologiae» krievu izdevuma priekšvārdā. «Taču konkrētajā gadī­jumā šādām jūtām pievienojas ari īpaša atbildība, jo ši grāmata — grāmata par tālu nākotni — iznāk valsti, no kuras vairāk nekā no jebkuras citas ir atkarīga visas pasaules nākotne.»

Daudzajos priekšvārdos, rakstos un recenzijās, kas allaž seko jaunai Lema grāmatas publikācijai, pieņemts par viņa daiļradi izteikties jūsmīgos toņos, nereti pat patētiski. Tas, protams, nenozīmē, ka tā savā kopumā neizsauc strīdus un ka vērtējumos valda pilnīga vien­prātība. Pat Polijā uz plašo un daudzveidīgo Lema daiļradi reaģē dažādi — sākot ar entuazisma pilnu sla­vēšanu un beidzot ar krasi noliedzošu kritiku.

Vienu no savām grāmatām — «Nejaušības filozo­fija» (1968) — Lems veltīja literārās daiļrades procesa pētījumiem un literatūras nozīmei mūsdienu pasaulē, aplūkojot šīs problēmas caur informācijas teorijas zi­nātnisko datu prizmu, ņemot vērā masu komunikācijas līdzekļu lomu rakstnieka un lasītāja saskarsmē, kā ari lingvistikas strukturālo analīzi. Cits viņa darbs — div- sējumu «Fantastika un futurologija» (1970) — satur zi­nātniskās fantastikas paredzēšanas funkcijas un sociā­lās nozīmības dziļu analīzi.

Zināšanu plašums un pamatīgums ne vienmēr spēj zinātniskajai fantastikai piešķirt mākslas darba pievil­cību, jo aizraujoša zinātniskā ideja romānā un zināt­nisks atklājums realitātē nepavisam nav viens un tas pats. Vairums spožo «zinātnisko ideju», ar kurām piesātināta Lerna fantastika, ir sava veida «kelvorits» vai līdzeklis pret gravitāciju, ar kura palīdzību Velss nogādā «pirmos cilvēkus» uz Mēness. Laikam gan ne­vienam zinātniekam neienāks prātā izmantot šādu *keivoritu», lai ievadītu orbītā īstu raketi. Lems veik­smīgi izmanto tamlīdzīgas «zinātniskās idejas», lai novestu līdz absurdam dažu labu ierastu priekšstatu ikdienas apziņā; tām ir svarīga loma viņa satīrā un parodijās.

Daudz kas apstrīdams ari tajos gadījumos, kad Lems Ir pret savām idejām, zinātniski nopietns. Daudzas viņa pārdomas un uzskati pat sociāli filozofiskos un zināt­niskās pētniecības darbos, nemaz nerunājot par fantas­tiku, izsauc ne vien šaubas, bet ari nopietnus iebildu­mus. Starp citu, pats Lems ar sev piemītošo kautrību nemaz nepretendē uz savu spriedumu neapgāžamību Paskaidrojot sava darba «Summa tehnologiae» ieceri viņš atklāti brīdina lasītājus: «Cik daudz, cik lielā mērā var uzticēties šai grāmatai? Man nav atbildes uz šo jautājumu. Es nezinu, kuri no maniem minējumiem un nojausmām ir patiesīgāki. Starp tiem nav neievaino­jamu, un laika skrējiens daudzus no tiem nosvītros. Var būt, ka visus, — taču nekļūdās tikai tas, kurš pie­sardzīgi klusē.»

E. Arab-ogti

(No ievada S. Lema grāmatai krievu valodā — <rCoAfipuc. MazeAAanooo o6- auko». Mockbū «Padyza», 1987).

Pasaules kultūras vēsture Velta Lapacinska Anda Mjurka

PRIEKŠVĀRDS

Cienījamais student!

Mums patiess prieks kopā ar Jums doties ceļojumā, nesot līdzi nastiņu, kurā iesiets mitu vienojošais spēles, gudrības un skaistuma ideāls, ticība, kas nejauj nomaldīties, un domas brinuma apliecinājums. Tikai nepiemirstiet paņemt līdzi nesavtīgas alkas krāt nesamajā vēl un vēl. Šī nastiņa nekad nevar kļūt par smagu, ja par cejabiedru izvēlēsieties savu sirdsnedzi, sirdsjūtu…

Mēs, Jūsu pasniedzējas, esam mākslas zinātnieces Velta Lapacinska un Anda Mjurka. Esam beigušas Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes un teorijas nodaju.

Velta Lapacinska ir autore tālmācības pirmajām 19 nodajām, Anda Mjurka ir pievērsusies 20. gadsimta kultūras problēmām, kas aptver tālmācības nākamās nodajas.

Un tagad - pie radošā darba!

Šis ir mācību līdzeklis, kurš sagatavots Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Vakara un neklātienes studiju daļā. No 1999./ 2000. studiju gada šo mācību līdzekli izmanto arī dienas nodaļas studenti. Materiāla izkārtojumā ir ievērota tā pati secība, kā apgūstot studiju priekšmetu klātienē. Ar priekšmeta programmu var iepazīties šī mācību līdzekļa nākamajā nodaļā.

Jau satura rādītājā varēja ievērot, ka katras nodaļas izklāstā ievērota noteikta struktūra. Tas ir tāpēc, lai atvieglotu patstāvīgās studijas un orientēšanos mācību materiālā.

Protams, ka darbā ar šo un citiem mācību līdzekļiem Jūs palēnām atradīsiet tieši sev labāko, piemērotāko un ērtāko veidu, kā studēt tālmācībā, taču iesākumā varētu noderēt īss ieskats mūsu piedāvātajā mācību vielas apguves shēmā - piedāvātā materiāla izkārtojuma struktūra ir tiešā veidā saistīta ar iespējamo studiju vielas apguves secību:

1.  Jūs varat iepazīties ar teoriju, kas ir koncentrēts teorētiskās mācību vielas izklāsts. Svešvārdiem, kuri teorijā apzīmēti ar zvaigznīti, skaidrojumu varat atrast skaidrojošajā vārdnīcā, kas, tāpat kā dažas citas apakšnodaļas, ir iekļauta katras nodaļas noslēgumā. Tajā atrodami svešvārdi vai citi jēdzieni, kuriem, pēc mācību līdzekļa autoru domām, nepieciešams detalizētāks izskaidrojums. Ja kāda vārda skaidrojums nav atrodams mācību līdzekļa skaidrojošajā vārdnīcā, tad ieteicams to meklēt citās Latvijā izdotajās skaidrojošajās vārdnīcās.

2.  Kopsavilkumā, kas dots katras nodaļas teorijas noslēgumā, apkopota būtiskākā informācija, par ko jau tika rakstīts teorijā; tādējādi, to izlasot, var atkārtoti precizēt būtiskākos faktus.

3.  Obligātās literatūras saraksts paredzēts tam, lai sniegtu informāciju par literatūru, ko par attiecīgo tematiku nepieciešams studēt līdztekus šajā mācību līdzeklī piedāvātajam izziņas materiālam. Savukārt, ieteicamās literatūras saraksts vērsts uz papildus studijām, interešu studijām pēc paša studenta izvēles, kas var pat sniegties ārpus attiecīgās mācību programmas apguves ietvariem.

4.  Katras nodaļas noslēgumā doti pašpārbaudes jautājumi un ari dažas paraugatbildes. Atbildes uz pašpārbaudes jautājumiem paredzēts sagatavot patstāvīgi, pēc paša studenta iniciatīvas. To sagatavošanas nozīmīgākais nolūks ir pašam pārbaudīt apgūtās vielas izpratnes dzijumu.

Ja Jums rodas grūtības sagatavot atbildi uz kādu no jautājumiem, pirmkārt, Ieteicams vēlreiz uzmanīgi pārlasīt teoriju, taču, ja arī pēc tam vēl palikušas kādas neskaidrības, atbildes var rast kopīgi ar šī kursa docētājām, kas konsultēs Jūs vai nu klātienē, vai arī pa tālruni noteiktajos laikos, kas doti mācību līdzekļa noslēguma nodaļā 'Informācija par programmas izpildi."

Vēlu veiksmi studijās!

Kivrinai, laiko tyrimo instituto bendradarbei, išvyka į pačią tamsiausią, pačią pavojingiausią žmonijos istorijos erą, 14-ąjĮ šimtmetį, atrodė neką baisesnė už daugybę skiepų bei imuniteto stiprinimo programą.

Projekto vadovams 21-ojo amžiaus Oksforde viskas atrodė kur kas sudėtingiau — painūs apskaičiavimai, prietaisų kalibravimas, tikslaus grįžimo taško nustatymas.

Staiga pasaulį — ir tą 21-ojo amžiaus, ir tą 14-ojo — ištinka siaubinga katastrofa.

Negailestinga Mirties pjūtis ima šienauti žmones abiejuose laikotarpiuose.

Kas atsitiko? Ar tai naujas mirtinas paukščių gripo virusas?

Ar tai Juodoji Mirtis — viduramžių buboninis maras? Ar baisioji liga prasiskverbė iš 21-ojo amžiaus į 14-ąjį?

O gal atvirkščiai — is 14-ojo i 21-ąjį?

Visa tai reikės pergyventi ir išsiaiškinti Kivrinai, kuri, prietarų ir dvasinės tamsos apsupty, pasijus tarsi vilties angelas, apsireiškęs juodžiausią žmonijos valandą.

PASAUĻU karŠ

Herberts Velss

izdevniecība «zinātne» Rīga 1970 no angļu valodas tulkojusi R. Koka

Romānā «Pasauļu karš», ko Velss uzskata par savu labāko fantastisko romānu, attēlots, kā Zemi iekaro marsieši. Daudzas «Pasauļu kara» lappuses arī šodien tiek atzītas par klasiskiem angļu prozas paraugiem. Rakstnieks, kas nekad nebija skatījis kara šausmas, ar aculiecinieka tiešumu attēloja bargus notikumus, ko pasaule pieredzēja jau pēc dažiem gadu desmi­tiem — kad fašisms draudēja visai cilvēcei ar iznī­cību.

"A masterful tale of treachery and duplicity… Spellbinding."-New York Times

The year is 1908, the place, a small Greek island in the declining days of the crumbling Ottoman Empire. For twenty years Basil Pascali has spied on the people of his small community and secretly reported on their activities to the authorities in Constantinople. Although his reports are never acknowledged, never acted upon, he has received regular payment for his work. Now he fears that the villagers have found him out and he becomes engulfed in paranoia. In the midst of his panic, a charming Englishman arrives on the island claiming to be an archaeologist, and charms his way into the heart of the woman for whom Pascali pines. A complex game is played out between the two where cunning and betrayal may come to haunt them both. Pascali's Island was made into a feature film starring Ben Kingsley and Helen Mirren.

"Darkly ironic… Offers an almost Conradian richness."-The New Yorker

"A compelling portrait of a schemer whose shabby amorality scarcely ensures his survival in a world where treachery is the rule."- Boston Sunday Globe

The murder of an imperious North African noblewoman upsets the marriage plans of her nephew, who becomes the prime suspect. After Chief of Detectives Felix Abrinsky is called to an affluent home in Isk (El Iskandriya), Egypt, to examine the body of a recently murdered society matron, the story flashes back to the events that led up to the murder.

Young Ashraf Bey ("Raf") is united for the first time with his wealthy aunt, Lady Nafisa, who helped get him out of Huntsville, an American prison, where he went under the name of ZeeZee. (Alter ego or alternate reality? You decide.) Though Raf maintains that he worked as an attache, italicized chapters from ZeeZee's perspective paint a darker existence in Seattle.

Indeed, many of the characters have damaging secrets, including Abrinsky, who was fired from the LAPD. Raf is on his way to an arranged marriage to the beautiful and outspoken Zara when Nafisa deems Zara unsuitable for her jailbird nephew. Shortly thereafter, Nafisa is stabbed to death with her own pen. The suspicion cast on Raf is particularly dangerous for him because the higher his profile, the more vulnerable he is to his felonious former associates. Resourceful Raf determines to solve the crime himself.

In this first American installment of a trilogy published in England beginning in 2001, Grimwood (reMix, 1999, etc.) wraps gritty realism in layers of suspicion and suggestion (is Isk itself fantasy?), creating an antihero as unpredictable as Tom Ripley.

Brent Michaels, famoso y apuesto presentador de noticiarios de televisión, regresa a su ciudad natal de Texas para participar en una subasta de solteros con fines benéficos, organizada por su antigua amiga Laura Morgan. Sin embargo, la tímida adolescente que él recordaba se ha transformado en una hermosa mujer. Un desafío irresistible para el hombre de los sueños de cualquier mujer…

Laura Morgan anhela independizarse, tal como hizo hace tanto tiempo su amigo Brent Michaels. A pesar de crecer en un barrio peligroso y sin recursos, Brent ha logrado cumplir sus sueños y triunfar en la vida. Pero, incluso cuando le advierte que es incapaz de amar, Brent no rechaza su amor. Pues Laura logra atraerlo como ninguna otra mujer pudo hacerlo. De lo único que Brent está seguro es que la pasión desenfrenada que siente por Laura puede ser su perdición…

“Ocasionalmente aparece un libro excepcional. Éste es ese libro. Si usted solamente lee unas pocas novelas al año, le recomiendo coloque a este título en la lista de títulos que “se deben leer”. El libro está extremadamente bien escrito, con un muy buen desarrollo de la psicología de los personajes y con una trama muy bien construida. Una historia a veces divertida, a veces triste, pero muy sexy. Es siempre un placer descubrir un nuevo autor que escribe tan bien.”

New York Times Review

Él era el atrevido desconocido que se había propuesto acompañar a la bella e inocente Phoebe Carson en su visita a su tierra natal. Pero ¿qué haría Phoebe cuando descubriera que su guía no era otro que el príncipe Nasri Mazin… y que estaba decidido a seducirla?

En lugar de subir al avión que debe llevarlo de vuelta a su hogar, un hombre decide en el último momento desafiar al destino y emprender una travesía muy diferente. ¿Podrá recuperar en Roma a la mujer que dejó marchar años atrás? Ignacio no puede saber cuánto queda en Dana de la pasión que los arrebató y se truncó tan injustamente, pero prefiere el vértigo de esta decisión irreflexiva a la atonía en la que ha entrado su vida. Con esta inolvidable historia sobre la fascinación y el infortunio del amor, sobre los golpes ocultos del destino, María de la Pau Janer nos ofrece una magnífica novela, llena de sensualidad, de emociones y de personajes que alcanzan nuestra fibra más íntima.

La historia de Pasos sobre cristal, son tres historias en realidad. En la primera tenemos a Graham, un joven artista que se dirige a casa de su amiga Sarah, acompañado de una carpeta con varios dibujos de ella. En segundo lugar está Steven Grout, un tipo verdaderamente extraño, que acaba de renunciar a su puesto de trabajo y que siempre va con casco, huyendo de sus Atormentadores. Y por último tenemos a Quiss y Ajayi, un hombre y una mujer, respectivamente, ya mayores, que están encerrados en un extraño castillo, algunas de cuyas paredes son de cristal, detrás de las cuáles hay peces luminiscentes, y donde pasan los días jugando a estrambóticos juegos de mesa con el fin de poder obtener la opción de responder a un acertijo, y así poder salir libres.

Znany archeolog Gilbert Austin dowiaduje się o śmierci swego przyjaciela, doktora Karela Weissmana. Początkowo nie wierzy, że ten mógł dokonać samobójstwa, lecz po zapoznaniu się z jego listem pożegnalnym, nie ma żadnych wątpliwości. W ostatecznej nocie opisane są dziwne zjawiska, jakie towarzyszą mu podczas jego pracy. Doktor Austin postanawia znaleźć przyczynę śmierci swojego współpracownika i ustalić okoliczności, w jakich doszło do tego zdarzenia. Co prawda okrywa kilka wskazówek pozostawionych mu przez zmarłego, lecz wkrótce zostaje wydelegowany, by odkryć zakopane miasto. Podczas prac wykopaliskowych ekipa odkrywa nietypowe zjawisko. Wykopaliska spowodowały uwolnienie potężnych i niebezpiecznych sił — stworzeń, których główną bronią była penetracja umysłu ludzkiego. Pasożyty te, stykając się bezpośrednio ze źródłami mocy, zaczynają kierować wszystkimi istotami ludzkimi…

Young Fawn Bluefield and soldier-sorcerer Dag Redwing Hickory have survived magical dangers and found, in each other, love and loyalty. But even their strength and passion cannot overcome the bigotry of their own kin, and so, leaving behind all they have known, the couple sets off to find fresh solutions to the perilous split between their peoples.

But they will not journey alone. Along the way they acquire comrades, starting with Fawn's irrepressible brother Whit, whose future on the Bluefield family farm seems as hopeless as Fawn's once did. Planning to seek passage on a riverboat heading to the sea, Dag and Fawn find themselves allied with a young flatboat captain searching for her father and fiancé, who mysteriously vanished on the river nearly a year earlier. They travel downstream, hoping to find word of the missing men, and inadvertently pick up more followers: a pair of novice Lakewalker patrollers running away from an honest mistake with catastrophic consequences; a shrewd backwoods hunter stranded in a wreck of boats and hopes; and a farmer boy Dag unintentionally beguiles, leaving Dag with more questions than answers about his growing magery.

As the ill-assorted crew is tested and tempered on its journey to where great rivers join, Fawn and Dag will discover surprising new abilities both Lakewalker and farmer, a growing understanding of the bonds between themselves and their kinfolk, and a new world of hazards both human and uncanny.

Aus dem Englischen von Leonie Bubenheim

Hachette Collections

Die Originalausgabe erschien unter dem Titel PASSENGER TO FRANKFURT

© 1970 Agatha Christie Limited, a Chorion Company.

All rights reserved.

Passagier nach Frankfurt

Übersetzung von Leonie Bubenheim.

Copyright © 2008 Hachette Collections

The explosive new novella by Scott Mariani

PASSENGER 13

FIVE YEARS BEFORE THE EVENTS OF THE ALCHEMIST’S SECRET…

June, 2003. The world is still on fire in the aftermath of 9/11. Fresh from the bloody conflict of the Second Gulf War, SAS soldier Ben Hope returns to Britain for some R&R leave, only to find himself embroiled in an intrigue deadlier than anything he’s encountered on the battlefields of Iraq.

When a passenger aircraft piloted by Ben’s former army comrade Nick Chapman crashed off the Cayman Islands killing everyone on board, the official line was that Chapman committed suicide. But things don’t add up, and Ben’s old friend is barely in his grave before unfolding events point to something far bigger and more sinister going on. What did Chapman witness that powerful forces would do anything to suppress? Who was the mysterious passenger 13 on board the doomed flight?

Following the trail of clues from the rugged Welsh borders to the Caribbean paradise that Chapman had made his home, Ben quickly discovers that some kinds of knowledge will get you killed — fast. Knowledge that threatens to unmask a global conspiracy of shocking proportions and change the way we view the world… and its masterminds have just made Ben Hope their principal target.

Jammer Davis has spent most of his life investigating aircraft accidents. When a small regional jet disappears over the jungles of Colombia, it is a tragedy like dozens of others he has seen… but for one terrible detail — his young daughter, who was enroute to a semester abroad in South America, is listed on the passenger manifest.

A distraught Davis rushes to Bogotá and bulls his way into the inquiry. When the wreckage is located, it becomes clear the crash was unsurvivable. As the investigation gains momentum, the facts go astray. Two pilots had been shot before the crash, along with one passenger. The possibility of a hijacking looms large as the search begins to focus on two passengers who boarded the plane, yet their remains cannot be found.

Davis uncovers an even more sinister plot behind the entire disaster — one that goes to the highest levels of the United States government. But how could it possibly involve his daughter?