ALEKSANDRS PUŠKINS

PĪĶA DĀMA

tulkojis Valdis Grēviņš

izdevniecība Liesma 1969

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

PAGĀNS

Džeks Londons, VII sēj.

Dienvidjūras stāsti

IZDEVNIECĪBA LIESMA 1977

SASTĀDĪJUSI TAMĀRA ZĀLĪTE NO ANGĻU VALODAS TULKOJUSI VALIJA BRUTĀNE, ROTA EZERIŅA UN OJĀRS SARMA MĀKSLINIEKS ĀDOLFS LIELAIS

Eleanor and Fulbert Sullivan live, with their nine children ranging from nursery to university age, in a huge country house belonging to Fulbert's parents, Sir Jesse and Lady Regan. Sir Jesse sends Fulbert, his only son, on a business mission to South America. News comes of Fulbert's death, and his executor, Ridley Cranmer, plans an impulsive marriage to Eleanor… but is Fulbert really dead? And what is the mystery surrounding the parentage of the three strange Marlowes living in genteel penury on the fringe of the great estate?

Parents and Children is less savage in theme than some of Ivy Compton-Burnett's fiction and, with its richly funny scenes with the children and happily resolved ending, makes a perfect introduction to this distinguished author's highly individual world — a closed world of intense relationships within late Victorian upper-class families, a world in which the normally unspoken is stated and the unthinkable enacted, with dark revelations blandly emerging from formal speeches of great subtlety.

“Paul Kelver” (1902) is an autobiographical novel by Jerome K. Jerome.

OSKARS lutss

PAVASARIS

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ ® 1965

No igauņu valodas tulkojis J. Zigurs Mākslinieks A. Galeviuss

OSKARS LUTSS UN VIŅA «PAVASARIS»

Katru jaunu pavasari, kad ceļi apžuvuši un dienas kļūst garākas, sākas igauņu ekskursantu uzbrukums kādai mazai apdzīvotai vietai — Palamuzei, kas at­rodas Austrumigaunijā, nepilnus pussimts kilometrus uz ziemeļiem no Tartu.

Vecā Palamuze bija mazs miestiņš, kas ne ar ko se­višķu neizcēlās citu neskaitāmo miestu vidū: krustceļā baznīca un krogs, upīte ar dzirnavām, veikals, skola. Jā, arī skola. Pērn tā svinēja savu 275 gadu jubileju. Baltijā nav daudz tik vecu skolu! Un tomēr iemesls ir cits, kāpēc katram igaunim, dzirdot Palamuzes vārdu, vispirms nāk prātā tieši šī skola.

Netālu no Palamuzes vidusskolas jaunās ēkas, otr­pus upītes, zem simtgadīgām liepām stāv vecā ēka. Blakus gala durvīm ir piestiprināta balta marmora plāksnīte ar uzrakstu: «Te, bij. Palamuzes draudzes skolā, 1895.—1899. g. mācījās Igaunijas PSR Tautas rakstnieks Oskars Lutss. Seit viņš smēla vielu savam «Pavasarim».»

Oskars Lutss (1887—1953) un Palamuze ir nešķirami jēdzieni. Skolas viesu grāmatā ir trāpīgs ieraksts: «Palamuze deva Lutsu, Lutss deva Paunveri un Paunvere pārvērta Palamuzi par visu interešu objektu.» Dzimis viņš ir netālu no šās vietas, bet kopš 4 gadu ve­cuma dzīvo pašā miestiņā, kur citu vajadzīgu iestāžu

1 Tā vairakos Lutsa darbos dēvēta Palamuze.

vidū rakstnieka tēvs Hindriks Lutss ierīkoja kurpnieka darbnīcu. No vecmāmiņas bagātā pasaku pūra un no vectēva humoristiskajiem nostāstiem daudz kas vēlāk pārgāja Lutsa daiļradē, bet varbūt vēl bagātāku mate­riālu nākamajam rakstniekam devis tas, ko viņš zēna gados redzēja un dzirdēja tēva darbnīcā un piedzīvoja šejienes skolā.

Pēc ciema un draudzes skolas seko Tartu reālskola. Te par Lutsa vismīļāko autoru kļūst Gogolis.

Turpat 20 gadus Lutss ir strādājis aptiekā — Tartu, Narvā, Tallinā, Pēterpilī. Tartu universitātē iesāktās farmācijas studijas pārtrauc pasaules karš. Pēc demo­bilizācijas Lutss paliek Tartu, kur sākumā īsu laiku strādā universitātes bibliotēkā, bet kopš 1921. gada pilnīgi nododas rakstniecībai. Divas trešdaļas no rakstnieka mūža ir pagājušas Tartu. Viņa pēdējā dzīves vietā — Rīgas ielā 38 — nesen atklāja memoriālo mu­zeju.

Ap pusgadsimtu ilgās literārās darbības laikā Lutss ir izmēģinājis visus žanrus un sarakstījis ap 70 daiļ­darbu.

Pirmo reizi lasītāji viņu iepazīst 1907. gadā kā dzejnieku. Drīz pēc tam viņš kļūst pazīstams kā drama­turgs. Viņa ievērojamākās lugas ir «Paunvere» (1912. g.; latviski iznāk 1926. g. ar virsrakstu «Sasteigtās precī­bas» E. Zālītes tulkojumā) un «Kāpostgalva» (1912. g.; latviski Dailes teātrī 1932. gadā). Tajā viņš šausta miestiņa bagātāko slāni un tā garīgo aprobežotību, pa­rāda pelēko baronu negausību un nabago ļaužu smago likteni laukos.

Divdesmitajos gados Lutss savos stāstos un novelēs rāda pilsētas dzīves ēnas puses. Stāsts «Tumšajā pa­galmā» (1933. g.) dramatizējumā uz igauņu skatuvēm kļūst ļoti populārs, un 1956. gadā Tallinas kinostudija pēc tā uzņem filmu.

Ļoti iecienīta ir arī Lutsa memuāru sērija 13 sējumos. Daudzi Lutsa darbi veltīti jaunatnei. Arī bērniem ir uzrakstīti daži sirsnīgi stāstiņi, no kuriem «Ragainītis» (1920. g.) dramatizējumā un kā leļļu filma ar virs­rakstu «Meža pasaka» (1960. g.) kļuvis sevišķi pazīs­tams. To redzējuši arī mūsu republikas bērni Rīgas leļļu teātra iestudējumā.

Lutss ir plaši pazīstams arī kā feļetonists. Vispār viņa darbiem raksturīgs smalks, labsirdīgs humors.

Lutss savos darbos neizvirza un nerisina lielas pro­blēmas, bet rāda ainas no mazo cilvēku dzīves, kuru pusē nostājas arī pats.

«Pavasaris» ir Lutsa ievērojamākais darbs. Tā ir rakstnieka pirmā grāmata (I daļa — 1912. g., II daļa — 1913. g.). Igauniski tā ir iznākusi 9 izdevumos. Sis stāsts par skolas un jaunatnes dzīvi pieder pie tiem ne­daudzajiem daiļdarbiem, kuru pazīst katrs igaunis. Da­žādos dramatizējumos tas bieži uzvests gan uz pašdar­bības, gan arī uz profesionāla teātra skatuves. Rīdzinieki «Pavasari» varēja noskatīties Tallinas drāmas teātra viesizrāžu laikā 1959. gada decembrī. Jaunais kompo­nists Ilo Vinters pēc «Pavasara» 1961. gadā radīja simfonisko svītu «Paunvere», ko atskaņojis arī Latvijas Radio. Tēlotājā mākslā «Pavasara» tēli atspoguļoti skulptūrā, sevišķi sīkplastikā. Meistariski radīti, labi individualizēti «Pavasara» tipi, īpaši Totss, Kīrs un Strupais Juris kļuvuši par simboliem, kuru vārdus lieto jau kā sugas vārdus. Visiem šiem tēliem Palamuzē ir atrasti arī prototipi. Lasot rodas iespaids, ka Arnis Tali ir pats rakstnieks. Taču Lutsa skolas biedri apgalvo, ka dzīvē viņš tik kautrs nemaz neesot bijis, bet dažu labu reizi Totsam palīdzējis izdomāt kārtējo stiķi. Totss turpretim dzīve nemaz neesot bijis tik palaidnīgs ka stāstā.

Katram lasītājam kļūs tuvi lieliskie tipi, viņu vien­kāršā, visiem saprotami attēlotā jūtu pasaule, maigais humors, sirsnīgums, vienkāršā tautas valoda ar izteik­smīgajiem salīdzinājumiem —- tas viss ir padarījis «Pa­vasari» par vienu no iemīļotākajām grāmatām igauņu lasītāju vidū. Tulkojumā tā ir pieejama jau arī krievu, lietuviešu, ukraiņu, ungāru, čehu un slovaku lasītājiem. Cerams, ka «Pavasaris» tagad iemantos arī latviešu lasītāju simpātijas.

T. K a r m a

MIHAILS BULGAKOVS

JAUNĀ ĀRSTA PIEZĪMES

PAZUDUSĪ ACS

PĒC DIVDESMIT GADIEM

Aleksandrs Dimā (tēvs)

Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

Četrpadsmitais sējums '

RĪGA, "GENMARIN" 1993

Izdevumu sagatavojusi izdevniecība «GENMARIN» Redaktors: I. Bisters Tulkoja: I. Krastinja Korektore : A. Dergačeva Sastādītājs: G.Špakovs

El hijo de Pedro Páramo viaja a Comala para encontrarse con su padre, sólo para verse atrapado en un mundo sin vida. La historia de lo ocurrido sobrepasa cualquier previsión del lector. La novela de Rulfo ha sido considerada como una de las cumbres de la literatura en lengua castellana por Carlos Fuentes, Gabriel García Márquez y Jorge Luis Borges. Autores de otros idiomas, como Günter Grass, Susan Sontag y Gao Xingjian se cuentan también entre sus grandes admiradores.

Написан в соавторстве с Henry Hasse.

Now available for the first time in English, this important addition to the Roth canon is rich in irony and exemplary of Roth's keen powers of social and political observation.

A novel fragment that was discovered among Joseph Roth's papers decades after his death, this book chronicles the life and times of Alexander Perlefter, the well-to-do Austrian urbanite with whom his relative, a small-town narrator, Naphthali Kroj, has come to live after becoming orphaned. The colorful cast of characters includes Perlefter's four children: foolish Alfred, with his predilection for sleeping with servant girls and widows and boasting of the venereal diseases he contracts; the hapless Karoline, whose interest in math and physics and employment at a scientific institute seem to repel serious suitors; the flamboyant Julie, a sweet, pale, and anemic girl who likes any man who is inclined toward marriage; and the beautiful and flighty Margarete, besotted with a professor of history. Written circa 1928-30, Perlefter represents Joseph Roth at the very peak of his literary powers — it was penned just after the publication of The Silent Prophet and just before his masterpieces Job and The Radetzky March.

»Im Anfang war der Mythus. Wie der große Gott in den Seelen der Inder, Griechen und Germanen dichtete und nach Ausdruck rang, so dichtet er in jedes Kindes Seele täglich wieder.« Mit diesen Sätzen beginnt die erste Erzählung Hermann Hesses (1877-1962), die 1904 im S. Fischer Verlag erschien und ihren Autor mit einem Schlag berühmt machte. Der in unmittelbarer Nachfolge von Gottfried Kellers Grünem Heinrich stehende »Erziehungsroman« hat mit seinen erfrischenden, allem Pathetischen abholden Naturschilderungen bis heute nichts an Charme und Farbe verloren. Hesse selbst hat den dezidierten Individualismus Camenzinds als den »Anfang des roten Fadens« bezeichnet, der sein ganzes Werk durchzieht.

Ce roman de Guy de Maupassant a été publié en feuilleton dans la nouvelle Revue du 1er décembre 1887 au 1er janvier 1888 et en volume chez Ollendorff la même année.

Les Roland, anciens bijoutiers parisiens se sont retirés au Havre, où ils vivent des jours heureux. Ils ont deux fils: l’aîné, Pierre, près de la trentaine, brun, maigre et nerveux, tourmenté par de grands projets et sujet à des découragements imprévus, vient d'obtenir son de terminer ses études de médecine. Jean, son cadet de cinq ans, gros, blond, et placide vient d'obtenir son d'achever ses études de droit. Ils sont venus tous deux prendre du repos après leurs études couronnées de succès.

Ils songent à s’installer et convoitent tous deux la jeune et belle veuve d’un riche capitaine de vaisseau, Mme Rosémilly.

Au cours d’une partie de pêche familiale en compagnie de Mme Rosémilly, les deux frères, pour séduire la jeune femme, se livrent à une compétition acharnée à la rame. Le lecteur découvre que sous une apparence d’union et d’affection, une vraie rivalité oppose les deux frères.

Le soir même, au retour de cette promenade en mer ils apprennent que Maréchal, un ancien ami de la famille, vient de mourir à Paris et qu’il lègue toute sa fortune à Jean. Sur le port, Pierre félicite son frère pour sa nouvelle fortune, mais il ressent intérieurement un irrépressible sentiment de jalousie.

Cette jalousie, alimentée par les insinuations du pharmacien Marowsko, à qui il vient d’apprendre la nouvelle («ça ne fera pas bon effet»), et les réflexions d’une fille de la brasserie («ça n’est pas étonnant qu’il te ressemble si peu») se transforme bientôt en une suspicion obsessionnelle: Et si Jean était le fils naturel de Maréchal?

Pierre, très choqué, trouble le joyeux repas familial.

Il sort en mer, mais est très affecté par les soupçons qu’ont fait naître les remarques de ses proches. Il ne parvient pas à comprendre pourquoi seul Jean a hérité de la fortune de Maréchal, alors que ce dernier le connaissait depuis qu'il était tout petit.

La brume l’oblige à rentrer. Il commence alors «une enquête minutieuse» en vue de percer ce mystère. Il se souvient alors qu’à la naissance de Jean, on avait décroché du mur le portrait de Maréchal.

Il demande à sa mère où se trouve le portrait de Maréchal. Il lui laisse entendre qu’il sait tout. Un voyage à Trouville, dont il espère une diversion, ne parvient hélas pas à lui changer les idées. L’attitude de sa mère à propos du portrait, et la ressemblance qu’il note entre Maréchal et son frère, transforment le doute en «intolérable certitude».

Malheureux, torturé par ce secret et par le remords qui le rend honteux de lui-même, Pierre tourmente sa mère. À l’occasion d’une sortie sur la plage, il se déclare à Mme Rosémilly, qui ne reste pas indifférente à ses avances.

Jean s’est installé dans un nouvel appartement, ce qui suscite la jalousie de Pierre. Les deux frères se querellent. Pierre, sous le coup de la colère, révèle, sans ménagement, à son frère la vérité: «Tu es le fils d’un homme qui t’as laissé sa fortune». Leur mère, qui est dans la chambre à côté, entend certainement cet horrible aveu.

La mère de Jean lui confirme ce secret: «Tu n’es pas le fils de Roland». Elle veut partir à tout jamais, mais Jean la supplie de rester. La mère et le fils se réconcilient.

Pierre souhaite s’éloigner et décide de s’embarquer comme médecin à bord d'un paquebot transatlantique.

M. Roland ne soupçonne pas la tragédie qui se joue au sein de sa famille.Nous retrouvons alors dans ce dernier chapitre les mêmes protagonistes que ceux du début du roman. Seul Pierre manque à l‘appel. Tout ce groupe est réuni dans la même barque, pour saluer le départ de La Lorraine, à bord de laquelle Pierre commence une nouvelle «vie de forçat vagabond».

A reconstruction of Melville's original text omits the "Pierre as author" subplot that was later assimilated and is accompanied by thirty full-color pictures by Maurice Sendak.

PLANKUMAINAIS

DŽEKS LONDONS

KOPOTI RAKSTI 5.SĒJUMS

APKAUNOTAIS

sastādījusi Tamara Zālīte

NO ANGĻU VALODAS TULKOJUSI ANNA BAUGA, ILGA MELNBARDE un OJĀRS SARMA MĀKSLINIEKS ĀDOLFS LIELAIS

Tulkojums latviešu valodā, «Liesma», 1975

Platero y yo es el mejor conjunto de poemas en prosa de la literatura española. Lectura de niños y adultos en todos los países de habla hispana. Traducido a las más importantes lenguas de cultura. Libro que es, entre otras cosas, elegía andaluza, autobiografía lírica, inmortalización del pueblo natal del autor y creación de un mito imperecedero: el burrito de Moguer.