Piķa dāma nozīme slepenu nenovīdība.
Jaunākais kāršu zīlnieks
Bet lietainās dienās Pulcējās viņi Bieži
Un, stūrīti ieliecot cieši,
Lika uz kārts — dievs lai tiem piedod! —
No piecdesmit uz simtu —
Un laimēja,
Un zaudēja —
Un norakstīja ar krītu.
Tā dienās, kad lija vai sala,
Pūlējās viņi
Bezgala.[29]
Reiz spēlēja kārtis pie jātniekgvarda Narumova. Garā ziemas nakts pagāja nemanot; pie vakariņām sēdās pulksten piecos rītā. Tie, kas bija laimējuši, ēda ar lielu apetīti; pārējie izklaidīgi sēdēja pie saviem tukšajiem šķīvjiem. Bet parādījās šampanietis, saruna atplauka, un tajā piedalījās visi.
— Kā tev veicās, Surin? — namatēvs jautāja.
— Zaudēju, kā parasti. Jāatzīstas, ka esmu ne
laimīgs: spēlēju mirandola, nekad neiekarstu, nekad mani nesamulsinās, bet tomēr zaudēju!
— Un tu ne reizi nepadevies kārdinājumam? Ne reizi neliki uz rute? … Es apbrīnoju tavu izturību.
— Bet re, Hermanis! — sacīja viens no viesiem, rādīdams uz jaunu inženieri. — Savu mūžu nav ņēmis kārtis rokā, savu mūžu nav liecis nevienu paroli, bet līdz pulksten pieciem sēž pie mums un raugās mūsu spēlē!
— Spēle mani stipri saista, — Hermanis sacīja,
— bet es nevaru ziedot nepieciešamo cerībā iegūt ko lieku.
— Hermanis ir vācietis; viņš taupīgs, tas ir viss! — piebilda Tomskis. — Bet, ja es kādu neizprotu, tad tā ir mana vecmāmuļa, grāfiene Anna Fedotovna.
— Ko? Kā tā? — iesaucās viesi.
— Netieku gudrs, — Tomskis turpināja, — kāpēc mana vecmāmuļa nespēlē!
— Kas tas par brīnumu, — ieteicās Narumovs,
— ka astoņdesmitgadīga veča nespēlē?
— Tad jūs nekā par viņu nezināt?
— Nē! Tiešām nekā!
— Ai, tad klausieties:
Jāzina, ka mana vecmāmuļa priekš gadiem sešdesmit devās uz Parīzi un bija tur lielā modē. Ļaudis skrēja viņai pakaļ, lai redzētu la Vēnus moscovite; Rišeljē lakstojies ap viņu, un vecmāmuļa apgalvo, ka tas tikko neesot nošāvies viņas cietsirdības dēļ.
Tolaik dāmas spēlēja faraonu. Reiz galmā viņa paspēlēja uz goda vārdu Orleānas hercogam krietni daudz naudas. Pārbraukusi mājās, atlipinādama no vaiga skaistuma mūsiņas un atraisīdama krinolīna stīpas, vecmāmuļa pateica par savu paspēli vectēvam un pavēlēja samaksāt.
Nelaiķis vectēvs, cik atceros, bija it kā vecmāmuļas īpašumu pārvaldītājs. Viņš bijās tās kā uguns; bet, izdzirdis par tik drausmīgu paspēli, viņš nespēja savaldīties, atnesa skaituļus, pierādīja tai, ka pusgada laikā viņi notriekuši pusmiljonu, ka Parīzes tuvumā viņiem nav ne Maskavas apkaimes, ne Saratovas muižu, un noteikti atteicās no samaksas. Vecmāmuļa iecirta viņam pliķi un, savu nelaipnību izrādīdama, apgulās viena.
Otrā dienā viņa lika pasaukt vīru, cerēdama, ka mājas sods būs to ietekmējis, bet atrada viņu nelokāmu. Pirmo reizi mūžā viņa ielaidās ar to pārspriedumos un izskaidrojumos; domāja pamodināt viņa sirdsapziņu, pacietīgi pierādīdama, ka visi parādi nav vienādi un ka ir starpība starp princi un ratnieku. — Kur nu! Vectēvs dumpojās. Nē un nē! Vecmāmuļa nezināja, ko darīt.
Viņai bija labi pazīstams ļoti ievērojams vīrs. Jūs būsit dzirdējuši par grāfu Senžermēnu, par kuru stāsta brīnumu lietas. Jūs zināt, ka viņš uzdevies par mūžīgo žīdu, par dzīvības eliksīra un filozofijas akmens izgudrotāju un tā joprojām. Par viņu zobojās kā par šarlatānu, un Kazanova savos Memuāros raksta, ka tas bijis spiegs, tomēr Senžermēnam, par spīti viņa noslēpumainībai, bija ļoti cienīgs izskats, un sabiedrībā viņš bija pati laipnība. Vecmāmuļa vēl arvien viņu bezgala mīl un piktojas, ja par viņu runā bez vajadzīgās cieņas. Vecmāmuļa zināja, ka Senžermēnam var būt pie rokas liela nauda. Viņa nolēma griezties pie tā. Aizrakstīja viņam vēstulīti un lūdza tūlīt ierasties.
Vecais dīvainis bija uz vietas klāt un atrada viņu šausmīgās bēdās. Viņa iztēloja tam vismelnākās krāsās vīra necilvēcību un beidzot pateica, ka liekot visas savas cerības uz viņa draudzību un laipnību.
Senžermēns nogrima domās. «Es varu jums pakalpot ar šo summu,» viņš teica, «bet zinu, ka jums nebūs miera, iekām man to neatdosit, tomēr es negribētu jums sagādāt jaunas raizes. Ir cita iespēja: jūs varat atspēlēties.»
«Bet, mīļo grāf,» vecmāmuļa atbildēja, «es jums, saku, ka mums vairs nav ne graša.» — «Nauda nav vajadzīga,» iebilda Senžermēns. «Lūdzu, uzklausiet mani.» Un tad viņš atklāja tai noslēpumu, par kuru katrs no mums daudz dotu .. .
Jaunie spēlmaņi kļuva divkārt uzmanīgi. Tomskis aizkūpināja pīpi, ievilka dūmu un stāstīja tālāk.
— Tai pašā vakarā vecmāmuļa ieradās Versaļā, au jeu de la Reine. Orleānas hercogs turēja banku; vecmāmuļa pavirši atvainojās, ka nav atnesusi savu parādu, sev par attaisnojumu izdomāja nelielu ķezu un sāka atkal ar viņu spēlēt. Viņa izvēlējās trīs kārtis, lika tās vienu pēc otras: visas trīs tūlīt laimēja, un vecmāmuļa pilnīgi atspēlējās.
— Gadījums! — teica viens no viesiem.
— Pasaka! — piebilda Hermanis.
— Varbūt iezīmētas kārtis? — pievienojās trešais.
— Nedomāju vis, — nopietni atbildēja Tomskis.
— Kā! — Narumovs iesaucās. — Tev ir vecmāmuļa, kas uzmin trīs kārtis no vietas, un tu līdz šim vēl neesi piesavinājies viņas kabalistiku?
— Jā, velns viņu zina! — Tomskis atbildēja. — Viņai bija četri dēli, tai skaitā mans tēvs: visi četri traki spēlmaņi, bet nevienam viņa neatklāja savu noslēpumu, lai gan tas nenāktu par ļaunu viņiem un pat man. Bet, lūk, ko man stāstīja tēvocis, grāfs Ivans Iļjičs, un par ko deva goda vārdu. Nelaiķis Čaplickis, tas pats, kas, notriecis miljonus, nomira nabadzībā, reiz savā jaunībā pametis — liekas, Zoričam — ap trīssimt tūkstošu. Viņš bijis izmisumā. Vecmāmuļa, kas vienmēr bija stingra pret jauniešu nebēdībām, nez kā iežēlojusies par Čaplicki. Viņa pateikusi tam trīs kārtis, lai viņš tās liekot vienu pēc otras, ar norunu uz goda vārdu, ka turpmāk vairs nespēlēšot. Čaplickis ieradies pie sava uzvarētāja; viņi nosēdušies spēlēt. Čaplickis licis uz pirmo kārti piecdesmit tūkstošu un tūdaļ laimējis; liecis paroli, paroli-pe — atguvis zaudēto un vēl palicis laimestā …
Bet nu laiks gulēt — jau bez ceturkšņa seši.
Tiešām, jau ausa gaisma; jaunie cilvēki izdzēra savas glāzes un devās mājās.
II paralt que monsieur est decidēment pour Ies suivantes.
— Que voulez-vous, ma- dame? Elles sont plus Iraiches.
Saruna sabiedrībā
Vecā grāfiene *** sēdēja savā ģērbistabā pie spoguļa. Ap viņu rīkojās trīs meičas. Viena turēja vaigu ziedes trauciņu, otra kārbu ar matspraudēm, trešā augstu aubi ar lentēm uguns sārtumā. Grāfienei nebija ne mazākās tieksmes pēc sen novītušā skaistuma, bet. viņa bija saglabājusi savas jaunības paradumus, stingri sekoja septiņdesmito gadu modei un ģērbās tikpat ilgi, tikpat rūpīgi kā pirms sešdesmit gadiem. Pie loga izšūdama sēdēja jaunava, viņas audzēkne.
— Labdien, grand'maman, — sacīja ienākdams jauns virsnieks. — Bon jour, mademoiselle Lise. Grand'maman, es gribu jums ko lūgt. Atļaujiet jums stādīt priekšā vienu no maniem draugiem un atvest piektdien pie jums uz balli.
— Ved viņu taisni uz balli un turpat stādīsi man priekšā. Vai tu biji vakar pie ***?
— Kā ne! Bija ļoti jauki; dejojām līdz pieciem. Cik daiļa bija Jeļecka!
— Bet mīļais! Kas tur par daiļumu? Vai tāda bija viņas vecmāmiņa, kņaziene Darja Petrovna? … Bet klau: šķiet, viņa jau krietni novecojusi, kņaziene Darja Petrovna?
— Kā, novecojusi? — Tomskis izklaidīgi atbildēja. — Viņa jau kopš gadiem septiņiem mirusi.
Jaunava pacēla galvu un deva jaunajam cilvēkam zīmi. Viņš atcerējās, ka no vecās grāfienes slēpj viņas laikabiedru nāvi, un iekoda sev lūpā. Bet grāfiene noklausījās jauno vēsti ar lielu vienaldzību.
— Mirusi! — viņa sacīja. — Bet es nemaz nezināju! Mūs reizē iecēla par galma dāmām, un, kad mēs stādījāmies priekšā, tad ķeizariene …
Un grāfiene simto reizi stāstīja mazdēlam savu anekdoti.
— Nu, Paul, — viņa sacīja pēc tam, — tagad palīdzi man piecelties. Lizaņka, kur mana tabakdoze?
Un grāfiene ar meičām devās aiz sirmjiem pabeigt savu tualeti. Tomskis palika ar jaunavu.
— Ko jūs tur gribat stādīt priekšā? — klusi jautāja Lizaveta Ivanovna.
— Narumovu. Vai jūs viņu pazīstat?
— Nē! Viņš ir karavīrs vai civilais?
— Karavīrs.
— Inženieris?
— Nē! Jātnieks. Bet kāpēc jūs domājat, ka viņš inženieris?
Jaunava iesmējās un neatbildēja ne vārda.
— Paul, — grāfiene iesaucās aiz širmjiem, — atsūti man kādu jaunu romānu, tikai, lūdzu, ne no tagadējiem!
— Kā tā, grand'maman?
— Tas ir, tādu romānu, kur varonis negalinātu ne tēva, ne mātes un kur nebūtu noslīkušu cilvēku. Man briesmīgi bail no slīkoņiem!
— Tādu romānu tagad nav. Varbūt gribat kādu krievu romānu?
— Bet vai tad ir krievu romāni? … Atsūti, mīlīt, lūdzu, atsūti!
— Palieciet sveika, grand' maman, man jāsteidzas… Ardievu, Lizaveta Ivanovna! Kāpēc gan jūs domājat, ka Narumovs ir inženieris?
Un Tomskis izgāja no ģērbistabas.
Lizaveta Ivanovna palika viena; viņa atstāja darbu un sāka raudzīties pa logu ārā. Drīz vien ielas otrā pusē pie stūra nama parādījās jauns virsnieks. Lizas vaigos iedegās sārtums; viņa sāka atkal strādāt un nolieca galvu pie paša izšuvuma. Šai brīdi ienāca grāfiene pilnīgi apģērbusies.
— Lizaņka, — viņa teica, — liec iejūgt karietē, mēs brauksim pavizināties.
Lizaņka piecēlās no izšuvuma un sāka novākt savu darbu.
— Ko tu, mīļā! Kurla, vai! — grāfiene iesaucās. — Liec drīzāk iejūgt karietē!
— Tūlīt! — jaunava klusi atbildēja un skrēja uz priekšnamu.
Ienāca sulainis un pasniedza grāfienei grāmatas no kņaza Pāvila Aleksandroviča.
— Labi! Pateikties, — grāfiene sacīja. — Lizaņka, Lizaņka! Kur tad tu skrej?
— Ģērbties.
— Gan jau, dārgā. Sēdies te. Atver pirmo sējumu: lasi priekšā …
Jaunava paņēma grāmatu un izlasīja dažas rindas.
— Skaļāk! — grāfiene iesaucās. — Kas tev ir, mīļā? Balss pazudusi, vai?… Pagaidi, piebīdi man soliņu tuvāk … nu!
Lizaveta Ivanovna izlasīja vēl divas lappuses. Grāfiene nožāvājās.
— Liec nost to grāmatu, — viņa teica, — kādas blēņas! Aizsūti to kņazam Pāvilam un liec pateikties … Bet kas ar karieti?
— Kariete piebraukta, — sacīja Lizaveta Ivanovna, pametusi skatienu uz ielu.
— Bet kāpēc tu neesi apģērbusies? — grāfiene iesaucās. — Vienmēr vajag tevi gaidīt! Tas nav ciešams, dārgā.
Liza skrēja uz savu istabu. Nepagāja divas minūtes, grāfiene sāka zvanīt, cik jaudas.
Trīs meičas ieskrēja pa vienām, bet kambarsulainis pa otrām durvīm.
— Ko jūs nevar sasaukt? — grāfiene viņiem teica. — Sakiet Lizavetai Ivanovnai, ka es viņu gaidu.
Lizaveta Ivanovna ienāca apmetnī un cepurīti galvā.
— Taču beidzot, mīļā! — grāfiene sacīja. — Kā uzposusies! Kam tas vajadzīgs?… Kas tev jāvaldzina? Bet kāds laiks! . .. Liekas, vējš.
— Nebūt ne, jūsu gaišība! Ļoti rāms! — atteica kambarsulainis.
— Jūs vienmēr runājat bez jēgas! Atveriet vēdlodziņu. Kā tad — vējš! Un cik auksts! Jūgt nost! Lizaņka, mēs nebrauksim; nebija ko posties.
«Un tāda ir mana dzīve!» Lizaveta Ivanovna nodomāja.
Patiesi, Lizaveta Ivanovna bija visnelaimīgākais radījums. Sveša maize rūgta, saka Dante, un pa svešām lievenēm grūti kāpt, bet kam gan zināt atkarības rūgtumu, ja ne dižciltīgas vecenes nabaga audzēknei? Grāfienei ***, protams, nebija ļauna sirds; bet viņa bija ietiepīga, kā jau sabiedrības izlutināta sieviete, skopa un salti patmīlīga kā visi veci cilvēki, kas no- līksmojuši savu laiku un sveši tagadējam. Viņa piedalījās visās augstāko aprindu izpriecās, dzinās uz ballēm, kur sēdēja stūrī nosārtota un pēc vecās modes ģērbta kā ērmīga un nepieciešama balles zāles rota; pie viņas, it kā noteiktu ceremoniju izdarīdami, nāca pazemīgi apsveicināties atbraukušie viesi, un pēc tam neviens vairs nelikās par viņu ne zinis. Viņa uzņēma pie sevis visu pilsētu, ievērodama stingru etiķeti un nepazīdama nevienu pēc izskata. Viņas lielā kalpotāju saime — piebrieduši miesās un nosirmojuši viņas priekštelpās un meiču istabā — darīja, ko gribēja, un sacentās savā starpā, apzagdami veco sievu, kam jau nāve zobu galā. Lizaveta Ivanovna bija mājas mocekle. Viņa lēja pie galda tēju un saņēma brāzienu par lieko cukura patēriņu; viņa lasīja priekšā romānus un bija atbildīga par visām autora kļūdām; viņa pavadīja grāfieni izbraucienos un uzņēmās vainu gan par laiku, gan par ielas bruģi. Viņai bija noteikta alga, ko nekad visu neizmaksāja; tomēr no viņas prasīja, lai viņa būtu apģērbta kā visas, tas ir, kā ļoti nedaudzas. Sabiedrībā viņai bija visnožēlojamākā loma. Viņu pazina visi un neievēroja neviens; ballēs viņa dejoja tikai tad, kad trūka vis-ā-vis, un dāmas ņēma viņu zem rokas ikreiz, kad vajadzēja iet uz dāmu istabu, lai sakārtotu tērpu. Viņa bija patmīlīga, asi sajuta savu stāvokli un raudzījās apkārt —• ar nepacietību gaidīdama glābēja; bet savā gaisīgajā uzpūtībā sīkmanīgie jaunekļi nepievērsa tai uzmanību, lai gan Lizaveta Ivanovna bija simtreiz tīkamāka par nekautrīgajām un saltajām līgavām, kuras tie aplidoja. Cik reižu, paklusām atstādama garlaicīgo un grezno viesistabu, viņa devās izraudāties savā nabadzīgajā istabiņā, kur stāvēja tapetēm aplīmēti sirmji, kumode, spogulītis un krāsota gulta un kur tik tumši dega tauku svece vara svečturī!
Reiz — divas dienas pēc šā stāsta sākumā attēlotā vakara un nedēļu priekš tās ainas, pie kuras palikām, — reiz Lizaveta Ivanovna, sēdēdama loga tuvumā pie izšuvuma, neviļus pavērās uz ielu un ieraudzīja jaunu inženieri nekustīgi stāvam un raugāmies viņas logā. Viņa nolieca galvu un strādāja tālāk; pēc piecām minūtēm pavērās atkal — jaunais virsnieks stāvēja tai pašā vietā. Nebija viņas paradums koķetēt ar garām ejošiem virsniekiem, viņa neraudzījās vairs uz ielu un, galvu nepaceldama, šuva pāris stundu. Pusdienu galds bija klāts. Viņa piecēlās, sāka novākt izšuvumu un, neviļus pavērusies uz ielu, atkal ieraudzīja virsnieku. Tas viņai likās diezgan savādi. Pēc pusdienām viņa, mazliet nemiera saviļņota, atkal piegāja pie loga, bet virsnieka vairs nebija — un viņa to aizmirsa .. .