A. DOROHOVS
PAR TO, KĀ NAV

meitene ar svecīti

Pie vakara es atgriezos mājup. Kādā nomaļā ieliņā man pretim nāca skolas vecuma meitenīte. Rokās viņa nesa tievu aizdegtu svecīti. Bailīgi apkārt lūkodamās, viņa cen­tās ar piedurkni aizsegt no vēja tik tikko vēl plīvojošo uguntiņu.

Meitenīte bija vāja, bāla un vispār izskatījās nožēlo­jama. Ap galvu viņai bija apsiets balts lakatiņš, ar mezglu savilkts pazodē kā vecenītei. Raudzījās viņa bikli, caur pieri.

— Ko tad tu tāda izbiedēta, meitiņ? — es jautāju.

— Aizdedzu baznīcā pie svētbildes svecīti. Bet tagad baidos — bērni ieraudzīs, sāks smieties, svecīti nodzēsīs. Un man uz dvēseles būs grēks, ka svēto uguntiņu nebūšu mājās aiznesusi.

— Vai tu tiešām tici tādām pasakām?

— Tās nav pasakas … Es tak esmu ticīga, — klusu, it ka samulsusi nočukstēja meitenīte.

Šāda negaidīta atbilde mani ieinteresēja. Mēs sākām sa­runāties, un es uzzināju, ka mana pretimnācēja ir nopietni pārliecināta, ka esot kāds bargs dievs, kuru neviens nekad neesot redzējis, bet kurš visiem jāgodājot un no kura jā- baidoties. Šis neredzamais dievs dzīvojot kaut kur debesīs, tādā nomaļā stūrītī, kur vēl neesot ielidojuši pat kosmo­nauti. Viņš sēžot zelta tronī, sekojot visam, kas notiek uz zemes, un iejaucoties visos cilvēku darbos.

Te tev nu bija! Es gan vienmēr biju domājis, ka pie mums vairs nav neviena tāda bērna, kas visam tam ticētu. Bet, izrādās, tādi vēl ir. Varbūt pavisam maz, tomēr ir.

Dažas dienas vēlāk es runāju pionieru sanāksmē un pa­stāstīju par šo meitenīti. Tad no visām pusēm sāka birt jautājumi:

— Kas tas dievs tāds ir? Kāpēc cilvēki lūdz dievu un iet baznīcā? Vai ir taisnība, ka notiek brīnumi?

Man kļuva saprotams, ka visā šajā jautājumā bērniem ir daudz neskaidra. Nekādam dievam, protams, neviens no viņiem netic. Tomēr viņi visi vienmēr dzird un dažreiz arī paši atkārto vārdus, kuru precīzo nozīmi lāgā nesaprot.

Tad man ienāca prātā, ka nemaz nebūtu par ļaunu sa­rakstīt pionieriem grāmatu par to, kā un kad cilvēkiem radusies ticība dažādiem dieviem un kāpēc tā tagad izzūd. Sai grāmatai būtu jāatbild uz jautājumu, vai ir labi vai slikti ticēt dievam, iet baznīcā, mošejā vai sinagogā, pie­dalīties sektantu sapulcēs. Visiem bērniem jāzina, kāpēc mūsu zemē tic dievam lielākoties tikai vecas sievietes vai pavisam tumši cilvēki, turpretim komunisti, komjaunieši un pionieri ne tikai netic paši nekādam dievam, bet arī cenšas atvērt acis tiem, kas vēl uzskata sevi par ticīgiem.

Man gribējās, lai šī grāmata palīdzētu saprast, cik lielu ļaunumu nodara reliģija. Tāpēc ka ikkatra reliģija ved cilvēku nevis uz priekšu — uz gaismu un laimi, bet gan velk atpakaļ — uz nabadzību un tumsību.

Un tagad es šādu grāmatu esmu sarakstījis.

par melnam un zilam lentītēm

Iekams sākam sarunu par ticību dievam, parunāsim par ticību dažādiem māņiem.

Es pazīstu kādu meiteni — Katju. Meitene kā jau mei­tene, bet ar vienu dīvainību.

Tiklīdz klasē uzdod kontroldarbu, viņa sāk pa visu māju meklēt savas melnās lentītes un iet uz skolu tikai ar mel­najām lentītēm matos, kaut gan viņai ir visādu krāsu len­tītes. Bet, ja melnās kaut kur noklīdušas, sāk brēkt un raudāt:

— Kur manas melnās lentītes? Mums tak šodien ir kon­troldarbs! Ko gan es tagad darīšu?

Reiz es viņai iejautājos:

— Kāpēc tev katrā ziņā vajadzīgas melnās?

Viņa paraudzījās uz mani neizpratnē.

— Kāpēc? Tās man ir laimīgās!

Un Katja man izstāstīja — reiz viņa esot šausmīgi bai­dījusies, ka kontroldarbā neatrisināšot ģeometrijas uzde­vumu, bet negaidot tikusi ar to galā gluži viegli. Un todien viņai bizēs esot bijušas melnās lentītes. Citu reizi atkal esot uzrakstījusi diktātu uz piecnieku, turklāt vēl vācu valodā. Un atkal viņai bizēs bijušas melnās lentītes.

— Bet varbūt tās nemaz nebija lentītes, kas palīdzēja?—- es iebildu. — Varbūt toreiz biji labi sagatavojusies?

— Ko jūs! — Katja pat apvainojās. — Pagājušā ceturk­šņa beigās mani vajadzēja izsaukt ģeometrijā. Es arī visu labi zināju, bet melnās lentītes, kā par spīti, bija kaut kur noklīdušas. Es tās meklēju, meklēju, galīgi nomocījos, tā arī neatradu, paķēru zilās, gandrīz vai nokavēju skolu, ieskrēju klasē pēdējā brīdī. Un paskat — tūlīt mani izsauc pie tāfeles. Tad nu es, protams, samuldēju kaut ko tādu, ka izpelnījos divnieku. Te nu jums ir zilās lentītes! Nē, es zinu: ja tikai man bizēs ir nevis melnās lentītes, bet kaut kādas citas un mani negaidot izsauc, es katrā ziņā samul- stu, uztraucos un aizmirstu visu, ko esmu zinājusi. . .

Tāda smieklīga ticība kaut kādu lietu, skaitļu vai rīcības noslēpumainajam spēkam, ko ar prātu nav iespējams iz­skaidrot, tad arī ir māņticība.

Māņticīgi bērni var noticēt jebkurai muļķībai. Daži no viņiem kontroldarbu laikā katrā ziņā ar kreiso roku turas pie zariņa skolas solā vai saspiež pirkstus dūrē.

Citi nēsā kabatā vecu, nodilušu pieckapeiku gabalu un ir pārliecināti, ka tieši tas atnesīs laimi.

Nesen man pastāstīja par puišeli, kurš uz ceja meklējis zirga pakavu, cerēdams ar tā palīdzību nolikt eksāmenu uz «labi». Sī meklēšana viņam atņēmusi tik daudz laika, ka nabadziņš vairs nav paspējis atkārtot izņemto vielu un . . . izkritis. Bet tagad viņš apgalvojot — tā esot iznācis tikai tāpēc, ka neesot atradis «laimīgo» pakavu.

Interesanti gan! Tie bērni, kuri labi gatavojas kontrol­darbiem vai pārbaudījumiem un teicami zina mācību vielu, nekādus pakavus un pieckapeiku gabalus nemeklē, aiz grubuļainiem zariņiem neturas un tomēr saņem piecniekus. Viņi saprot, ka īstas zināšanas ir stiprākas par jebkuriem pieckapeiku gabaliem vai lentītēm.

Par pieckapeiku gabaliem parasti interesējas tie skolēni, kuriem ne sevišķi patīk mācīties. Tiesa gan — vieglāk ir sameklēt skolas solā grubuļainu zariņu un visu stundu aiz tā turēties, lai neizsauktu pie tāfeles, nevis mācīties!

Viegli jau ir, bet nedroši!

velniņš blakus caurumam

Tomēr lietu un skaitļu noslēpumainajam spēkam reizēm tic ne tikai kūtri skolēni, bet arī pilnīgi pieauguši cilvēki. Tie, kuriem sevišķi nepatīk pārdomāt savas rīcības būtību.

Tēvijas kara laikā manu acu priekšā padomju iznīcinā­tājs notrieca fašistu lidmašīnu, un tā nokrita netālu no mūsu štāba.

Aplūkojot notriekto lidmašīnu, es pamanīju, ka pie caur­spīdīgā kupola virs pilota sēdekļa piestiprināta plastmasas figūriņa — zaļš velniņš ar dakšām.

Tieši zem šā velniņa kupolā rēgojās caurums. Iznīcinā­tāja lode bija izurbusies cauri kupolam un smagi ievaino­jusi pilotu. Zaļais velniņš nebija palīdzējis fašistam uzvarēt gaisa kaujā.

Tādas pašas mazas ziloņu, bizonu, lauvu vai vanagu figūriņas (tās sauc par amuletiem) redzamas pie priekšējā loga vai stūres māņticīgu itāliešu vai franču sacīkšu brau­cēju automobiļos. To īpašnieki cer, ka tāds amulets at­nesīs viņiem laimi cīņā.

Amuleti gan ir daudziem, bet sacīkstēs tomēr uzvar tikai viens, turklāt nevis tas, kuram skaistāka lellīte, bet gan tas, kurš drošāk vada mašīnu, kurš ir precīzāks un dros­mīgāks.

Daudzi māņticīgi cilvēki akli tic skaitļu noslēpumaina­jam spēkam. Pēc viņu domām, daži skaitļi ir laimīgi, bet citi katrā ziņā nes nelaimi.

Nu, teiksim, skaitlis «13». Kas tam vainas? Kurš no mums kļūs sērīgs, nosēdies vilcienā trīspadsmitajā vietā vai izvilcis trīspadsmito numuru šaha turnīrā?

Tomēr daudzi amerikāņi uzskata, ka šis skaitlis draudot ar nelaimi katram, kam tas gadās.

Šī nejēdzīgā māņticība Amerikā izplatīta tik plaši, ka daudzos gadījumos tur vispār nācies atteikties no skaitļa «13» lietošanas un iztikt bez tā.

Ņujorkas debesskrāpjos lielākoties nav trīspadsmitā stāva. Īstenībā tāds stāvs, protams, eksistē, bet to cenšas neievērot, it kā tā nemaz nebūtu. Virs divpadsmitā stāva tur uzreiz nāk četrpadsmitais.

Daudzu amerikāņu pilsētu viesnīcās nav istabu, uz kuru durvīm būtu redzams nelaimīgais skaitlis. Tāda istaba tik un tā stāvētu tukša.

Uz tvaikoņiem nav trīspadsmito kajīšu. Vilcienos un lid­mašīnās nav trīspadsmito vietu.

Un neviens par to nebrīnās, visi ir pieraduši.

bRĪnumspaiņi

Tāda pati māņticība ir akla ticība dažādām zīmēm.

Reiz pavasarī es dzīvoju uz laukiem. Zeme bija apžu­vuši, pienācis laiks sēt. Agri no rīta kolhoza traktori devās uz tīrumu. Katrs traktors piekabē veda līdzi sējmašīnu ar sēklu.

Tikko bija sākuši braukt, no akas skrien pretim briga­diera sieva.

— Pagaidiet, — viņa sauc, — paņemiet Fjodora tabakas maku! Viņš jau aizbraucis, bet maku ar mahorku aizmirsis mājās. Kā gan viņš visu dienu bez smēķa iztiks!

Uz pleciem Matrjonai nēši, bet pie tiem kuļājas tukši spaiņi.

— Labi gan, — viņa priecājās, — ka laikā atcerējos tabakas maku.

Bet tad no mājas izskrēja vecmāmiņa Nastasja un sāka kliegt:

— Ko gan tu, vējgrābsle, dari? Ar tukšiem spaiņiem skrien pretim sējējiem! Ražas tagad nebūs! Klētis paliks tikpat tukšas kā tavi spaiņi.

— Kas tad spaiņiem te par daļu? — es jautāju vec­māmiņai.

— Vai tad nezini? Šī ir sensenā zīme. Ja, iedams uz sē­šanu, satiksi kādu ar pilniem spaiņiem, arī tavi apcirkņi būs pilni, bet, ja satiksi ar tukšiem, — arī apcirkņos būs tukšums.

Mēģināju ar viņu strīdēties.

— Kas tad tas ir, — es saku, — vai tiešām kaut kādiem spaiņiem ir tāds spēks, kas lielāks par visiem traktoriem un mēslošanu? Vai varbūt kāds seko katrai saimniecei, kas izgājusi no mājas ar nēšiem? Un pēc tam izrīko vai nu ražu, vai neražu?

Tomēr vecmāmiņa palika pie sava. Pat tad, kad es viņai atgādināju, ka lauki tagad pieder kolhozam, raža ir kopīga un to dala starp visiem, nebūt neievērojot, ar kādiem spaiņiem pretim iznākusi saimniece, — viņa apvainojās un nosauca mani par smējēju.

Bet ko gan runāt par sirmu vecmāmiņu, ja sastopami it kā gluži apzinīgi cilvēki, kas metas sānis, ieraudzījuši pār ceļu pārskrienam melnu kaķi. Ja kaķis bijis balts vai pe­lēks, tad vēl kaut kā var iztikt, paciest, bet, ja melns, tad ir nelaime! Tad katrā ziņā būs nepatikšanas.

Vai arī parunāsim par šoferiem, daudz ko pieredzējušiem un drosmīgiem puišiem. Bet paskaties — dažs labs mašīnas vadītājs savelk pieri grumbās, pamanījis, ka mašīnas priekšā pār šoseju pārlec zaķis. Eh, tagad laimes vairs nebūs!

Jūs teiksiet, ka tas ir smieklīgi?

Bet vai ticēt, ka kreisā acs niez uz priekiem un laba acs — uz asarām, nav smieklīgi? Vai uzskatīt, ka tad, ja no galda nokrīt nazis, viesos atnāks vīrietis, bet, ja nokrīt dakšiņa, — atnāks sieviete, arī nav smieklīgi?

Tādu nejēdzīgu zīmju taču ir ļoti daudz, un viens otrs no bērniem tām tic tāpat kā Katja savām lentītēm.

patiesība un izdomājumi

Stāstīdams par Katju, es gribēju parādīt, kā rodas zīmes.

Katja neprata tikt skaidrībā par savām veiksmem un neveiksmēm. Viņa piešķīra pārāk lielu nozīmi nejaušai sa­krišanai un nolēma, ka palīdz tikai melnās lentītes. Tiklīdz meitene tam bija noticējusi, viņa jau sāka mulst un uz­traukties, ja nebija laimīgo lentīšu. Tāpēc arī viņa rakstīja un atbildēja vājāk, nekā būtu varējusi.

Apmēram tāpat radušās arī citas aplamas zīmes.

Daudzas no tām saglabājušās līdz mūsu dienām no sirmas senatnes. Tās radušās pirms daudziem tūkstošiem gadu pirmatnējo cilvēku sabiedrībā.

Pirmatnējie cilvēki par apkārtējo pasauli zināja ļoti maz. Gandrīz viss, kas notika, šķita tiem neizskaidrojams un noslēpumains. Bet kā gribējās izdibināt cēloni!

Kāpēc, piemēram, vakar medības bija veiksmīgas, bet šodien pa visu dienu neizdevās nomedīt nevienu zvēru, nevienu putnu?

Kāpēc pērnvasar bieži lija lietus un izauga daudz ogu un sēņu, bet šogad visu vasaru pie debess nav ne māko­nīša un pat zāle nokaltusi dedzinošajos saules staros?

Kāpēc kaimiņš vēl vakar bija pavisam vesels, bet šodien guļ nespēcīgs, piere karsta, acis miglainas, neko neēd, ne­vienu nepazīst?

Kā lai izdibina, kāpēc notiek tādas nesaprotamas lietas? Kā gūt panākumus? Kā novērst nelaimi?

Un cilvēki centās uzmanīgāk ielūkoties pasaulē, iegau­mēt dažādus apstākļus, salīdzināt vienu parādību ar otru.

Tas lielākoties paplašināja cilvēku zināšanas, padarīja bagātākus viņu priekšstatus par apkārtējo pasauli.

Mēģinādami uzminēt, kāpēc pērn vasara bijusi ražīga, bet šogad tā ir sausa, cilvēki, teiksim, atcerējās, ka pērn vējš gandrīz visu pavasari pūtis no tās puses, kur vakaros nogrimst saule. Tagad vējš pūš no turienes, kur saule pa­rādās no rītiem.

Tātad vējš no saulrieta puses ir svētīgs. Tas atnes mā­koņus ar lietu. Turpretim vējš no saullēkta puses ir ļauns. Tas izkaltē zemi.

Vai arī, uzmanīgi vērodams slimnieku, cilvēks atcerējās: nabadziņš taču vakar saēdās gaļu, kas ilgi bija stāvējusi saulē un smirdēja.

Tātad tādu gaļu ēst nedrīkst. Tā ir kaitīga. No tās sa­slimst.

Tā mūsu tālajiem senčiem uzkrājās zināšanas un dzīves pieredze. Reizē ar pieredzi radās arī dažādas zīmes.

Daudzas no tām bija pilnīgi pareizas. Sevišķi tās, kuras bija radušās uzmanīgā, ilggadējā dabas parādību novē­rošanā.

Tādām zīmēm par laika apstākļu mainīšanos viegli atrast arī zinātnisku izskaidrojumu.

Tautā, piemēram, saka: ja bezdelīgas lido zemu, būs lie­tus. Un tas ir pilnīgi pareizi. Pirms lietus gaisa spiediens pazeminās, gaisā ir daudz mitruma un kukaiņi lido zemu. Tvarstīdamas tos, arī bezdelīgas lido virs pašas zemes.

Vai cita zīme: ja, saulei norietot, augstu pie debesīm no rietumiem stiepjas plāni spalvu mākoņi, — gaidāms lie­tains laiks. Arī šī zīme saskan ar zinātni. Spalvu mākoņu rašanās brīdina, ka tuvojas ar mitrumu piesātinātas gaisa strāvas, un tas nozīmē, ka būs lietus.

Tomēr reizēm cilvēkam neizdevās atrast tiešu sakaru starp parādībām. Tad viņš sāka izdomāt savu veiksmju un neveiksmju cēloņus. Viņš fantazēja tāpat, kā fantazēja Katja ar savām «laimīgajām» lentītēm.

Viegli var iedomāties, piemēram, kā cēlusies zīme par zaķi, kas medniekam sagādā neveiksmi.

Mednieks gāja pa mežu un klajumā ieraudzīja briedi. Tiklīdz satvēra šaujamo stopu, no pašas kāju apakšas pēkšņi izlēca zaķis. Turklāt tik negaidīti, ka mednieks gandrīz vai iekliedzās aiz izbīļa.