ŽILS VERNS

2OOOO LjE PA JŪRAS dzelmi

LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪĢĀ 1955

TULKOJIS ANDREJS UPITS ILUSTRĒJIS ALEKSANDRS TOROPINS

PIRMĀ DAĻA

.

PELDOŠAIS RIFS

1867. gadā atgadījās kāds neparasts un neizskaidrojams notikums, kas, bez šaubām, visiem vel būs atmiņā. Valodas par šo notikumu stipri saviļņoja kā ostas pilsētu, tā ari kontinenta iedzīvotājus, bet it īpaši uztrauca jūrniekus. Visvairāk par to interesējās tirgotāji, Eiropas un Amerikas kuģu īpašnieki, kapteiņi un mašīnisti, visu zemju jūras virsnieki un tāpat abu kontinentu dažādu valstu valdības.

Tajā gadā daudzi kuģi jau labu laiku bij sastapuši jūrā «kaut ko mil­zīgu», kādu vārpstveidigu, lāgiem tumsā spīdošu priekšmetu, kas ar savu apmēru un ātrumu pārspēja pat vali.

Visos kuģu žurnālos bij gandrīz pilnīgi vienādas atzinies par šīs parādī­bas vai būtnes izskatu, neiedomājamo ātrumu un kustības spēku, bet it se­višķi par to ārkārtīgi sīksto dzīvību, ar kādu viņš šķila apbalvots. Ja tas bij valim radniecisks dzīvnieks, tad savā apjomā viņš pārspēja visus līdz šim pazīstamos šīs sugas pārstāvjus. Kivjē, Lasepeds, Dimesrils un Katr- fažs tikai tad ticētu šāda briesmoņa eksistencei, ja viņiem būtu gadījies to pašiem redzēt ar savām zinātņu vīra acīm.

Pēc apdomīgi ieturētiem aprēķiniem noslēpumainais priekšmets nevarēja būt garāks par 200 pēdām, pēc pārspīlēta ieskata turpretim viņš bij mazā­kais trīs jūdzes garš un jūdzi plats. Bet, arī atmetot kā mērenos, tā pārspī­lētos aprēķinus un pieturoties tikai pie vidējiem skaitļiem, tomēr bij jāpie­ņem, ka šis nepieredzētais kustonis, ja viņš vispār eksistēja, taču lielumā ārkārtīgi pārsniedza visus līdz šim zinātnei pazīstamos dzīvniekus.

Bet, ka viņš patiesībā eksistēja, par to nevarēja būt ne mazāko šaubu. Un, tā kā cilvēka prātam no dabas piemīt tieksme uz visu brīnumaino, tad viegli iedomāties, kādu uztraukumu visur sacēla tāda nepiedzīvota parādība. Bij ļaudis, kuri mēģināja visu to izskaidrot vienkārši par pasaku, bet velti.

Un patiešām, 1866. gada 20. jūlijā sabiedrības «Kalkuta un Bornaža» aikonis «Gubernators Higinsons» bij sastapis šo peldošo masu piecas d/.es uz austrumiem no Australijas krastiem. Pirmajā acumirklī kapteinim "ķeram iešāvies prātā, ka kuģis uzdūries kādai nezināmai klintij, un viņš u taisījies atzīmēt tās noteikto atrašanās vielu, bet tad piepeši no nepazīs- mā priekšmeta izšāvušās divas ūdens strūklas un svilpdamas pacēlušās īsotra simta pēdu augstu. No lā varēja secināt: vai nu tur bij klints ar •riodiski izvirdošiem karstavoliem, vai arī «Gubernators Higinsons» vien- irši uzdūries kādam līdz šim nepazīstamam zīdītāja kustonim, kurš pa ivāin nāsīm izšļāca ar gaisu un tvaikiem jauktas ūdens strūklas.

Tādu pašu parādību Klusajā okeānā 1866. gada 23. jūlijā bij novērojuši ibiedribai «Rietumindija un Klusais okeāns» piederošā tvaikoņa «Kristo- rs Kolumbs» ļaudis. Tātad šis brīnišķīgais dzīvnieks pārvietojās neticami ri, jo triju dienu laikā «Gubernators Higinsons» un «Kristofors Kolumbs» ņu bij redzējuši divos zemeslodes punktos, kuru attālums bij septiņi simti ras jūdžu.

I'ec divām nedēļām Nacionālās sabiedrības tvaikonis «Helvecijs» un :>jal-Meila sabiedrības tvaikonis «Šenona», sastapušies Atlantijas okeānā arp Amerikas Savienotajām Valstīm un Eiropu divi tūkstoši jūdžu attā­li i ā no iepriekš minētās vielas, ar signāliem norādīja briesmoni, kas atra- is starp 42°15' ziemeļu platumu un 60°35' garumu uz rietumiem no Grin- čas meridiānā. Sajā novērojumā arī bij iespējams aprēķināt, ka zīdītāja nvnieka garums ir vismaz trīs simti piecdesmit, pēdu, jo «Senona» un «Hel- jcijs» likās stipri mazāki par to„ lai gan abi bij trīs simti pēdu gari. Bet islielākie vaļi pie Aleutu salu krastiem, Kilamokas un Imgililas apkārtnē ■ti kad pārsniedza astoņdesmit pedu garumu.

Bez šīm ziņām cita pakaļ citai nāca jaunas: Transatlantijas kuģa «Pe- •ira» novērojumi, sadursme starp briesmoni un kuģi «Elna», tad franču egales «Normandija» virsnieku sastādītais protokols un «Lorda Klaida» ļinodora Fic-Džemsa pārliecinošie pierādījumi. Visi šie notikumi saviļņoja ibiedrību. Vieglprātīgo ļaužu zemēs smējās par šo mīklaino parādību, ot nopietnākās un praktiskākās, kā Anglijā, Amerikā un Vācijā, par to iteresējās jo dzīvi.

Visas lielākajās pilsētās briesmonis nāca modē. Par viņu dziedāja kafē- iintanos, to izsmēja .avīzēs, tealros tam veltīja izrādes. Avīžu pīlēm radās cierobežota iespēja dēt visdažādāko krāsu olas. Aiz patiesā attēla trūkuma vīzes no jauna parādījās daždažādu fantastisku kustoņu zīmējumi, sākot ar balto vali, hiperborejiešu jūru šausmīgo «Mebi-Diku» un beidzot ar pasa­kaino Krakenu, kas ar saviem taustekļiem spēj apvīt pieci simti tonnu lielu kuģi un noraut to okeāna dzelmē. Pat senatnes rokrakstus vilka ārā no archiviem, atsaucās uz Aristoteļu un Pliniju, kuri tādus nezvērus uzskatīja par iespējamiem, atgādināja norvēģu biskapa Ponlopidana un Paula Egedas nostāstus. Pēdīgi neapšaubāmi patiesīgos Haringtona ziņojumus, kuros tas apgalvoja, ka 1857. gadā no «Kastilana» klāja viņš redzējis milzu čūsku, kura līdz šim mājojusi tikai senatnes «Konstitucionālos» ūdeņos.

Un tā mācītu vīru sapulcēs un zinātniskos žurnālos sākās nebeidzami strīdiņi starp ticīgiem un neticīgiem. «Briesmoņa jautājumi» nodarbināja visu prātus. Zinātnes cienītāji žurnālisti šajā vērā liekamajā cīņā izlēja vese­las tintes straumes pār saviem pretiniekiem, zinātnes izsmējējiem. Dažiem no šiem pēdējiem cīņa maksāja pat pāris pilienu asiņu, jo strīdi par jūras čūsku bieži vien izvērtās asos personīga rakstura apvainojumos.

Karš ilga sešus mēnešus ar mainīgu laimi gan vienā, gan olrā pusē. Nopietnus apcerējumus un secinājumus sniedza Brazilijas ģeogrāfiskais institūts, Berlines karaliskā zinātņu akadēmija, Britanijas asociacija, Smita institūts Vašingtonā. Plaši rakstīja «The Indian Archipelago», abata Muaņjo «Cosmos», Petermaņa «Mitteilungen». Bet uz franču un ārzemju lielo avīžu zinātniskajiem spriedumiem sīkie laikraksteļi atsaucās ar neiz­sīkstošām zobgalībām. Sie asprātīgie žurnālisti, pārfrāzēdami kādu Linnē izteicienu, ka «daba nerada muļķus», ko bij minējis kāds no briesmoņa pre­tiniekiem, centās pārliecināt savus laika biedrus, lai tie neapvaino dabu, piedēvēdami tai nez kādus Krakenus, jūras čūskas, Mebi-Dikus un tamlīdzī­gus pārdzērušos jūrnieku murgus. Vispēdīgi kāda bīstama saliriska žurnālā popularais redaktors, kā Ilipolits, uzbruka nezvēram un, vispārējiem smiek­liem atskanot, deva tam beidzamo nāvīgo triecienu. Tādā kārtā asprātība uzvarēja zinātni.

1867. gada pirmajos mēnešos nezvēra jautājums likās izsmelts un nebij cerību, ka to atjaunos. Bet tad piepeši atkal sāka izplatīties baumas par jauniem faktiem. Nu vairs nebij runas par vienkāršu zinātnisku problēmu, bet par patiesām nopietnām briesmām, kuras nepieciešams novērst. Jautā­jums guva citu apgaismojumu. Briesmonis bij atkal kļuvis par salu, klinti vai rifu — bet peldošu, neizprotamu, nenotveramu.

1867. gada 5. martā tvaikonis «Moravija», kas piederēja Monreala okeana sabiedrībai, starp 27°30' platumu un 72°15' garumu naktī ar labo sānu malu uzdūrās klintij, kura nebij apzīmēta nevienā šā apgabala kartē. Ar izdevīgu ceļa vēju un četri simti zirgspēku tvaiku kuģis gāja 13 mezglus stundā. Ja «Moravijas» korpuss nebūtu sevišķi stipri būvēts, tas no spēcīgā trieciena tiktu pārlauzts, un kuģis noietu dibenā ar visiem simts trīsdesmit septiņiem pasažieriem, kas brauca no Kanadas.

Nelaime notika ap pulksten pieciem, gaismai austot. Sardzes virsnieki metās uz pakaļējo klāju. Tur viņi rūpīgi aplūkoja okeānu, bet nekā nevarēja ieraudzīt. Tikai triju kabeļtauvu[1] atstatumā bij saskatāms, ka kaut kas ātrā skrejā spēcīgi saviļņo jūras gludo līmeni. Kuģa vadība atzīmēja precīzas koordinātes, un «Moravija» bez manāma bojājuma turpināja ceļu. Tomēr neviens nevarēja pateikt, kam īsti tvaikonis uzdūries. Varbūt tā bij zemūdens klints, varbūt jūras augšup izmesta kuģa paliekas? Tomēr, pārbaudot dokā kuģa apakšu, daļa ķīļa izrādījās nolauzta.

Šis par sevi visai svarīgais atgadījums tomēr varbūt ātri aizmirstos, tāpat kā daudzi citi tamlīdzīgi, ja pēc trim nedēļām tas atkal neatkārtotos gluži tādā pašā veidā. Tā kā jaunajā katastrofā cietušais kuģis piederēja lielai tautai un ievērojamai sabiedrībai, tad šis notikums it visur sacēla lielu saviļņojumu.

Bez šaubām, visiem būs pazīstams ievērojamā angļu kuģu īpašnieka Kinara vārds. Šis gudrais uzņēmējs 1840. gadā ar trim koka spārnu kuģiem 1162 tonnu tilpumā uri četri simti zirgspēku mašinām ierīkoja kārtēju pasta satiksmi starp Liverpūli un Halifaksu.

Divdesmit sešu gadu laikā Kinara sabiedrības kuģi divi tūkstoši reižu šķērsoja Atlantijas okeānu un visā šajā laikā ne reizi nenokavēja, ne reizi neatcēla braucienu, neviena vēstule nepazuda, neviens cilvēks vai kuģis ne­aizgāja bojā. Neraugoties uz Francijas stipro konkurenci, pasažieri arī patla­ban vēl visvairāk cienī Kinara sabiedrību, kā tas redzams no pēdējo gadu oficiālajiem pārskatiem. Visu to iegaumējot, būs viegli saprotams, kādu traci sacēla gadījums ar vienu no šīs sabiedrības labākajiem kuģiem.

1867. gada 13. aprilī, kad jūra bij gluži rāma un pūta labvēlīgs ceļa vējš, «Skotija» atradās starp 45° 37' platumu un 15° 12' garumu. Tūkstoš zirg­spēku stiprais tvaikonis gāja ar vairāk kā trīspadsmit un četrdesmit trīs simtdaļu mezglu ātrumu, un spārni absolūti noteikti šķēla ūdeni. Kuģis pel­dēja seši metri un septiņdesmit centimetru dziļi, tā ūdens izspaids bij 6624 kubikmetri liels.

Pulksten četros un septiņpadsmit minūtēs pēcpusdienā, kad kajitē sapul­cējušies pasažieri ieturēja maltīti, kaut kas piesitās kuģa korpusam, bet kaut cik manāmi to nesatricināja. Trieciens trāpīja kuģa pakaļējo daļu, maz­liet aiz kreisajiem sāniem. «Skotija» pati nebij kaut kam uzskrējusi virsū, bet gan tai uzgrūdās kaut kas ass, pie tam drīzāk šķeļošs nekā triecošs. Sa­dursme likās tik niecīga, ka uz klāja neviens nepievērsa tai uzmanību. Bet tad piepeši no kravas telpām izskrēja matroži, kliegdami: «Mēs grimstam! Mēs grimstam!»

Pirmajā acumirklī pasažieri stipri uztraucās, bet kapteinis Andersons pasteidzās viņus nomierināt. Ūdens necaurlaidīgās starpsienas sadalīja «Skotiju» atsevišķās nodaļās, tāpēc ielauzums acumirklī nebij tik bīstams.

Kapteinis Andersons nekavēdamies nokāpa kuģa kravas telpās. Tur viņš pārliecinājās, ka piektā nodaļa pieplūst ar ūdeni, un no tā, cik ātri ūdens cēlās, varēja spriest, ka lauzumam jābūt diezgan lielam. Par laimi šajā nodaļā kurināmo katlu nebij, jo citādi tie izdzistu.

Kapteinis Andersons pavēlēja apturēt kuģi, un viens matrozis ienira ūdenī, lai aplūkotu lauzumu. Pēc dažām minūtēm tika zināms, ka tvaikonim zem ūdens līnijas ielauzts ap divi metri plats caurums. Tik lielu sūci aizlāpīt nebij iespējams, un «Skotija» turpināja ceļu, lai gan tās spārni pa daļai bij iegrimuši ūdenī. Kuģis pašlaik atradās trīs simti jūdžu attālumā no Kliras raga un ar triju dienu novēlojumu sasniedza sabiedrības piestātni uztrauk­tajā Liverpūlē.

Inženieri ņēmās aplūkot sausajā dokā izvilkto «Skotiju» un negribēja ticēt savam acīm. Divarpus metrus zem ūdens līnijas rēgojās pareiza ģeo­metriska trijstūra caurums. Dzelzs plāksne bij izlauzta neticami taisni un gludi, tā ka ar mechanisku griezēju to diezin vai labāk varētu izdarīt. Acīm redzams, ka lauzums izdarīts ar kādu asu, ārkārtīgi cietu daiktu. Ar varenu triecienu izlauzis četri centimetri biezo dzelzs plāksni, tas neapšaubāmi, kāda neizskaidrojama spēka rauts, pats bij atbrīvojies no cauruma.

Tāds bij šis notikums, kas no jauna iekvēlināja sabiedrības ziņkāri. No šā brīža visus nenoskaidrotos nelaimes gadījumus uz jūras pierakstīja no­slēpumainajam briesmonim. Šo fantastisko radījumu uzskatīja par vainīgu pie visām tām kuģu bojā ejām, kuru skaits, diemžēl, ir diezgan prāvs, jo no trīstūkstoš avarējušiem kuģiem, kuru zudumus ik gadus reģistrē «Bureau Veritas» un par kuriem nav nekādu ziņu, mazākais divi simti skaitās par nogrimušiem ar visu kuģa komandu un kravu.

Tātad pareizi vai nepareizi, bet par kuģu bojā ejas cēloni tagad uzskatīja nezināmo nezvēru, un tāpēc satiksme starp kontinentiem kļuva arvien bīsta- ināka un bīstamāka, un sabiedrība kategoriski pieprasīja, lai jūru beidzot par katru cenu atbrīvotu no šā šausmīgā dzīvnieka.

II
PAR UN PRET

Aprakstīto notikumu laikā es atgriezos no kādas zinātniskas ekspedici- jas ceļojuma pa tuksnešaino Nebrasku Savienotajās Valstīs. Kā Parizes dabaszinātņu muzeja adjunktprofesoru franču valdība mani bij piekoman- dējusi šai ekspedicijai. Pēc sešiem Nebraskā pavadītiem mēnešiem es marta beigās ar vērtīgām kolekcijām pārbraucu Ņujorkā un biju nodomājis maija sākumā doties uz Parizi. Pirms aizbraukšanas es nodarbojos, kārtodams savas mineraloģiskās, botāniskās un zooloģiskās kolekcijas. Tieši tajā laikā «Skotija» piedzīvoja šo nelaimes gadījumu.

Protams, es toreiz uzmanīgi sekoju šim plaši pārrunājamam jautāju­mam; lasīju un pārlasīju visas Amerikas un Eiropas avīzes, bet nekur neat­radu atrisinājumu. Šī noslēpumainība vēl vairāk iekarsēja manu ziņkāri. Nespēdams likt pie kāda noteikta secinājuma, es metos no vienas galējības otrā. Par noslēpumainās būtnes eksistenci šaubīties vairs nebij iespējams, neticīgie paši varēja pārliecināties, apskatot «Skotijas» bojājumu. Kad es atbraucu Ņujorkā, strīdi par šo jautājumu bij sasnieguši visaugstāko pakāpi. Ne visai kompetentu cilvēku agrākās hipotēzēs par peldošu salu vai neno­tveramu rifu tagad bij galīgi atmestas. Patiešām, kā gan šis peldošais rifs bez jebkādas mašinu ierīces varētu kustēties ar tādu neaptveramu ātrumu?

Tāpat nedzirdēja vairs runājam par tvaikoņa peldošu korpusu, par kāda sadragāta kuģa milzīgām atliekām, jo tas viss bij nesavienojams ar tik milzīgu ātrumu.

Tādā kārtā atlika tikai divi minējumi, pēc kuriem arī visi interesenti sadalījās divās daļās: viena iedomājās milzīgu zemūdens dzīvnieku, otra — «zemūdens kuģi» ar neparasti stipru dzinējspēku.