Notika tā, ka Fiedas un misis Epingvelas ccļi sastapās. Jāpastāsta, ka Freda bija jauna dejotāja, grieķiete, pareizāk sakot, gribēja, lai viņu uzskata par grieķieti, kaut gan daudziem jautājums par viņas tautību palika nenoskaidrots, jo Fredas klasiskie vaibsti šķita pārak enerģiski, toties dažubrīd, jāteic gan, ļoti reti, viņas acīs uzzibsnīja velnišķīgas dzirkstis, kas izraisīja vēl lielākas šaubas par viņas tautību. Vienīgi nedaudziem, turklāt tikai vīriešiem, bija gadījies redzēt šīs ugunis, bet, ko tās reiz bija apdedzinājušas, tas nespēja tās aizmirst līdz mūža galam. Pati Freda par sevi nekā nestāstīja, bet mierīgos brīžos viņā patiesi jautās kaut kas helēnisks. Visā apvidu no Cilketas līdz Sentmaiklai nevienam nebija krāšņāku kažokādu kā Fredai, un viņas vārds mūžam skanēja vīriešu mutē. Misis Epingvela turpretim bija kapteiņa sieva, arī pirmā lieluma zvaigzne, un viņas orbītā ietilpa Dau- sonas smalkākā sabiedrība — tā sabiedrība, ko nezinātāji dēvēja par «ierēdniecību». Sitka Čārlijs reiz bija braucis kopā ar misis Epingvelu suņu pajūgā tālu ceļu — briesmīgā bada gadā, kad cilvēka dzīvība bija mazāk vērts nekā krūzīte miltu, — un viņš šo sievieti cēla vai debesīs. Sitka Cārlijs bija indiānis; viņš sprieda no sava primitīva viedokļa; taču ciematā Polārā loka tuvumā viņa vārdam bija svars un viņa spriedumu neviens nedomāja pārsūdzēt.
Abas sievietes bija neatvairāmas vīriešu siržu lauzējas, tikai katra savā veidā. Misis Epingvela valdīja pati savā namā Kazarmās, kur čumēja un mudžēja ievērojamu ģimeņu jaunākie dēli, ka arī augstākajās policijas, administrācijas un tiesas aprindās. Freda valdīja pilsētā, taču vīrieši, pār kuriem valdīja viņa, bija tie paši, kurus misis Epingvela cienaja ar tēju un konserviem savā guļbaļķu mājā kalna nogāzē. Abas šīs sievietes vienu no otras šķīra tāds pats tālums, kāds Ziemeļpolu šķir no Dienvidpola; un, kaut arī viņas droši vien bija viena par otru dzirdējušas un, iespējams, gribēja pat uzzināt šo to vairāk, tomēr nekad šo savu vēlēšanos neizpauda. Un dzīve būtu ritējusi tālāk rāmi un mierīgi, ja nebūtu uzradusies kāda jauna persona — apburoša sieviete, izbijis modelis, kas pa pirmo ledu iebrauca Dausonā ar lielisku suņu pajūgu un pasaules slavenības oreolu ap galvu. Ungāriete ar skanīgo vārdu Lorēna Lisnaji bija par iemeslu cīņas sākumam, un tikai viņas dēļ misis Epingvela nokāpa no kalna un ielauzās Fredas valstībā, bet Freda savukārt pameta pilsētu, lai saceltu apjukumu un nemieru gubernatora ballē.
Klondaikai šie notikumi droši vien jau kļuvuši par hroniku, taču Dausonā tikai pavisam nedaudziem bija zināmas to aizkulises; un, kas tās nezināja, tie arī nespēja pilnīgi izprast ne kapteiņa sievu, ne grieķu dejotāju. Un, ja tagad visi prot viņas pareizi novērtēt, tad tas ir vienīgi Sitkas Čārlija nopelns. Šā stāsta galvenie fakti pierakstīti pēc viņa vārdiem. Maz ticams, ka Freda būtu uzskatījusi kaut kādu papīra smērētāju par savas vaļsirdības cienīgu vai arī misis Epingvelai būtu labpaticis kādam sīki izstāstīt, kas noticis. Iespējams tas ir, bet īsti ticams gan ne.
Jādomā, ka Floids Vanderlips bija spēcīgs vīrs; spriežot pēc nostāstiem par viņa mūža pirmajiem gadiem, viņu nav biedējis ne grūts darbs, ne liess ēdiens. Briesmu brīžos viņš bijis īsts lauva, un, kad reiz vajadzējis atsist simtiem izbadējušos cilvēku uzbrukumu, viņš vērojis savas šautenes mirdzošo tēmēkli tik aukstasinīgi, kā šādā mirklī to spētu vienīgi retais. Viņam piemita tikai viena vājība, bet, tā kā īstenībā to izraisīja spēka pārpilnība, tad tā nemaz par vājību nebija uzskatāma. Visas rakstura īpašības viņam bija spilgti izteiktas, taču nebija pietiekami līdzsvarotas. Tādēļ arī iznāca tā: kaut gan Floids Vanderlips pēc dabas bija cilvēks, kas ātri iemīlas, tomēr mīlas alkas viņā snauduļoja visus tos gadus, kad viņš pārtika vienīgi no brieža gaļas un sasmakušām zivīm un klaiņoja pa apledojušām kraujām, meklējot teiksmainas zelta atradnes. Tikai pēc tam, kad viņš bija iedzinis pieteikuma mietiņu un nospraudis savas robežas vienā no bagātākajiem Klondaikas zelta laukiem, pamodās mīlas alkas, un, iekarojis pienācīgu vietu sabiedrībā kā visu atzīts Bonanzas zelta karalis, viņš pilnīgi nonāca mīlas ilgu varā. Pēkšņi viņš atcerējās kādu Savienotajās Valstīs palikušu meiteni un iestāstīja pats sev, ka tā viņu droši vien vēl gaida un ka sieva būtu ļoti patīkams ieguvums vīrietim, kas dzīvo aiz sešdesmit trešā ziemeļu platuma grāda. Tādēļ, sacerējis izjustu vēstuli, viņš tai pievienoja čeku par summu, ar ko līgavai pietika visu izdevumu segšanai, pūra iegādei un kompanjones nolīgšanai, un nosūtīja to visu kādai Flosijai. Flosijai? Nebija grūti uzminēt, kada šī meitene ir! Lai nu būtu kā būdams, viņš uzcēla omulīgu mājiņu savā zelta laukā, nopirka namu Dausonā un pavēstīja paziņām, ka nolēmis drīzumā apprecēties.
Tūliņ tomēr arī atklājās Floida nepastāvība. Gaidīt līgavas atbraukšanu bija visai garlaicīgi, un viņa ilgi snaudusī sirds nebija ar mieru tādu garu laika sprīdi nīkt bezdarbībā. Flosijai vajadzēja ierasties drīz, bet Lorēna Lisnaji jau bija klāt. Un izšķirošs faktors bija ne tikai tas vien, ka Lorēna Lisnaji jau atbraukusi, bet arī tas, ka viņas pasaules slava jau bija mazliet apdilusi un arī pati Lorēna vairs nebija tik jauna kā tajos gados, kad pozēja augstdzimušu mākslinieču amatieru darbnīcās, bet kardināli un prinči atstāja savas vizītkartes viņas dzīvokļa priekštelpā. Arī viņas finansu stāvoklis nebija nekāds spožais. Pieradusi savā laikā pie pārpilnības, viņa tagad bija nodomājusi mesties uzbrukumā kādam Bonanzas zelta karalim, kura bagatība būtu par lielu, lai iekļautos ar sešām zīmēm rakstāmā skaitlī. Tāpat kā daudzās kaujās slavu guvis karavīrs, kas, noguris ilgās kara gaitas, meklē klusu un mierīgu vietiņu, arī viņa atbrauca uz Ziemeļiem, lai apprecētos. Reiz viņai gadījās ieraudzīt Floidu Vanderlipu, kas Klusa okeāna Piekrastes sabiedrības veikalā patlaban pirka Flosijai galdautus, un šis mirklis izšķīra visu turpmāko.
Vecpuisim mēdz piedot daudz tādu grēciņu, kurus sabiedrība nekavējoties bargi pārmetīs, tiklīdz viņš neapdomīgi būs saistījies ar ģimenes saitēm. Tā notika arī ar Floidu Vanderlipu. Drīz vajadzēja atbraukt Flosijai, un tādēļ tūliņ sākās nevalodas, tiklīdz ļaudis ieraudzīja Lo- rēnu Lisnaji vizināmies viņa suņu pajūgā pa galveno ielu. Kad Dausonā ieradās žurnāliste, avīzes «rCansas-Citttj Star» korespondente, — Lorēna aizbrauca tai līdzi un vēroja, kā žurnāliste nofotografē Vanderlipa zelta atradnes pie Bonanzas un kā rodas apcerējums, kas aizpildīs sešas avīzes slejas. Toreiz abas dāmas tika cienātas ar karaliskām pusdienām Flosijai celtajā mājiņā pie galda, kas bija apklāts ar Flosijai pirktu galdautu. Sākās apciemojumi, vizināšanās, viesības, kaut gan, jāatzīstas, nekur netika pārkāptas pieklājības robežas; tomēr vīrieši sāka to pārrunāt, bet sievietes ļaunīgi trīt mēles. Tikai misis Epingvela neko negribēja dzirdēt. Līdz viņai, protams, atklīda tālas baumu atbalsis, taču viņas dabā bija ticēt visam labajam, ko runa par cilvēkiem, un noraidīt visu jauno, tādēļ viņa tenkās neklausījās.
Pavisam citādi bija ar Fredu. Viņai nebija nekāda pamata žēlot vīriešus, un brīnumainā kārtā viņas sirds tiecās pie sievietēm … pie sievietēm, kam līdzi just bija vēl mazāks pamats. Un Fredas sirds pievērsās Flosijai, kas jau bija devusies tālajā ceļā uz saltajiem Ziemeļiem, kur viņu varbūt nemaz vairs negaida. Bikla, sirsnīga meiča ar mazliet apvītušu muti, bet mīlīgām, apaļām lūpām, kupliem, gaišiem matiem, ar acīm, kurās mirdz pieticīga līksme un vienkāršs dzīves prieks, — tādu Freda iztēlojās Flosiju. Taču brīžiem viņa iedomājās arī citādu Flosiju — nogurušu sievieti ar salā nozilējušu, līdz acīm ietuntuļotu sejiņu brienam kamanām nopakaļ. Un tādēļ Freda dejodama reiz uzsmaidīja Floidam Vanderlipam.
Pasaulē nebūs daudz tādu vīriešu, kurus nesatrauktu Fredas smaids. Un Floids Vanderlips nebija tiem pieskaitāms. Burvīgās izbijušās pozētājas Lorēnas Lisnaji labvēlība bija viņu pamudinājusi palūkoties pašam uz sevi pavisam citādām acīm, un grieķu dejotājas smaids šo jauno uzskatu vēl jo vairāk nostiprināja — viņš sāka apzināties, ka ir «interesants vīrietis».
Acīm redzot, — viņš nodomāja, — man piemīt dziļi slēptas ļoti vērtīgas īpašības, un abas sievietes ir tas pamanījušas. Floids pats lagā neapzinājās, kas tās varētu būt par īpašībām, tomēr neskaidri nojauta, ka viņam tas tomēr piemīt, un kļuva iedomīgs. Vīrietis, kas spēj piesaistīt divu tādu sieviešu uzmanību, nevar būt parasts cilvēks. Kādā brīvā brīdi vajadzēs papētīt pašam savu vērtību, — viņš nodomaja, — bet pagaidām jāizmanto tas, ko dāvā dievi. Un tūliņ Floidam prāta sīki iedzēla doma — ar ko gan viņš savaldzinājis Flosiju? Un viņš sāka rūgti nožēlot, ka aicinājis meiču pie sevis. Par precībām ar
Fredu, protams, nevarēja būt ne runas. Viņam pieder bagātākās zelta raktuves pie Bonanzas, ir redzama vieta sabiedrībā un līdz ar to uzlikta arī zināma atbildība par savu rīcību. Bet Lorēna Lisnaji ir sieviete, kāda viņam vajadzīga. Tā savā laikā dzīvojusi ar plašu vērienu; tā pratīs būt viņa mājas cienīga valdniece un piešķirt spožumu viņa dolāriem.
Taču Freda, reiz viņam uzsmaidījusi, turpināja smaidīt, un viņš sāka pavadīt daudz laika viņas sabiedrībā. Kādu dienu arī viņa aizjoņoja pa galveno ielu Floida suņu pajūgā, un izbijusī pozētāja kļuva domīga un, nākamajā reizē ar Floidu Vanderlipu satikusies, žilbināt apžilbināja viņu ar nostāstiem par saviem prinčiem un kardināliem un atgadījumiem galma dzīvē, kur darbojošās personas bija karaļi, aristokrāti un viņa pati. Viņa parādīja uz eleganta papīra rakstītas vēstules, kas sākās ar uzrunu «Mana mīļā Lorēna» un beidzās ar vārdiem «Jūs mīlēdama» un kādas pašreiz valdošas karalienes parakstu. Floids sirds dziļumos brīnīt brīnījās, kāpēc gan tāda augsta dāma pazemojas tik tālu, ka veltī kaut minūti sarunai ar viņu. Taču Lorēna spēlēja savu spēli gaužām gudri, salīdzināja Floidu ar šiem slavenajiem rēgiem, kuru lielākā daļa bija viņas fantāzijas augļi, un vienmēr salīdzināja tā, ka salīdzinājums iznāca viņam labvēlīgs, bet Floi- dam Vanderlipam apreiba galva aiz sajūsmas pašam par sevi un augstprātīgas nožēlas par visu pasauli, kura tik ilgi nebija pamanījusi viņa vērtību. Bet Freda rīkojās vēl viltīgāk. Viņa glaimoja tā, lai to nejustu. Ja viņai vajadzēja pazemoties, neviens nepamanīja viņas pazemošanos. Ja kāds vīrietis izjuta viņas labvēlību, tad ši sajūta tika iedvesta tik smalkjūtīgi, ka nabadziņš gudrodams nespēja izgudrot, kā tā radusies. Tā Freda aizvien stiprāk savaldzināja Floidu Vanderlipu un ik dienu vizinājās viņa kamanās.
Un te nu misis Epingvela izdarīja kļūdu. Valodas par Floidu Vanderlipu kļuva arvien skaļākas un konkrētākas, viņa vārdam aizvien biežāk sāka pīt klāt dejotājas vārdu, un beidzot tas viss nonaca ausīs arī misis Epingvelai. Arī viņa domāja par to, kā mokasīnos ieautā Flosija patlaban stundu pēc stundas mēro garo ceļu, un Floids Van- derlips saņēma ielūgumu uz tēju namā kalna nogāzē; pirmajam ielūgumam sekoja citi. Viņam aizrāvās elpa, un viņš pilnīgi apreiba pašpatikā. Vēl nekad neviens vīrietis nebija kritis par upuri tādai viltībai. Trīs sievietes — turklāt kādas sievietes! — cīnījās par viņa dvēseli, kamēr ceturtā steidzās šurp, lai pieteiktu savas tiesības uz to.
Bet labāk pastāstīsim par misis Epingvelu un viņas kļūdīšanos. Vispirms misis Epingvela visu piesardzīgi pārrunāja ar Sitku Čārliju, no kura grieķiete reiz bija pirkusi suņus. Taču misis Epingvela nevienu nesauca vārda. Par sievieti, ar kuru aizrāvies Floids Vanderlips, viņa tikai ieminējās — «Tā … ē… drausmīgā persona», un Sitka Cārlijs atkārtoja — «Tā … ē… drausmīgā persona», ar to domādams izbijušo modeli. Un viņš pilnīgi pievienojās misis Epingvelai, cik nejēdzīgi ir, ja sieviete grib atvilt līgavai līgavaini.
— Viņa taču vēl ir meitenīte, Čārlij, — sacīja misis Epingvela, — droši vien pavisam jauniņa. Atbrauks svešā mala un būs šeit vientuļa kā koks, neviena drauga. Te kaut kas jādara.
Sitka Cārlijs apsolījās palīdzēt un aiziedams nodomāja, cik nešpetns meitietis ir Lorēna Lisnaji un cik cēlas sievietes ir misis Epingvela un Freda, tik stipri ņemdamas pie sirds kādas nepazīstamas Flosijas likteni.
Jāpiebilst, ka misis Epingvela bija sieviete ar atklātu dvēseli. Sitka Cārlijs reiz bija kopā ar viņu braucis pār Klusuma Kalniem un pēc tam nostāstīties vien nespēja par viņas dzidro, pētījošo skatienu, skaidro, skanīgo balsi, neaprakstāmo taisnīgumu un godīgo sirdi. Lūpas viņai pašas no sevis vērās pavēlēm, un viņa bija pieradusi allaž runāt atklātu valodu. Ar Floidu Vanderlipu viņa to neuzdrošinājās, tādēļ ka redzēja, kas šis par vīru; toties viņai nepietrūka drosmes nokāpt no kalna un aiziet pie dejotājas. Misis Epingvela un viņas vīrs kapteinis pacēlās pari sīk- maņu aizspriedumiem. Viņa domāja, ka jāredz šī sieviete pašai savām acīm, jāaprunājas ar to, un tas viņai nelikās nekāds kauns. Veselas piecas minūtes viņa sešdesmit grādu salā nostāvēja sniegā pie jaunās grieķietes mājas, kavēdamās sarunās ar kalponi, lai uzzinātu, ka netiks šaja namā ielaista, un atgriezās mājās nikna un dziļi apvainota. «Par ko šī sieviete sevi uzskata, atsacīdamās mani pieņemt?» neizpratnē sev jautāja misis Epingvela. Varēja bezmaz iedomāties, ka viņas apmainījušās lomām un misis Epingvela ir vienkāršā dejotāja, kuru sava mājā nav ielaidusi kapteiņa sieva. Ja Freda būtu uzkāpusi pie viņas kalnā — gluži vienalga, kādā nolūkā, — viņa, misis
Epingvela, mīļu prātu būtu viņu uzņēmusi, abas būtu pasēdējušas pie kamīna kā līdzīga ar līdzīgu un no sirds izrunājušās. Viņa bija pārkāpusi sabiedrības pieņemtās normas un sevi pazemojusi, bet viņai par šādiem pārkāpumiem nebija tādi uzskati kā citām sievietēm, kas dzīvoja lejā, pilsētā. Taču šajā brīdī viņai bija kauns, ka pati sevi likusi apsmieklā, un sirds dziļumos viņa Fredu nosodīja.