RIČARDS III
Traģēdija piecos cēlienos
THE TRAGEDY OF KING RICHARD III
PERSONAS
Karalis Edvards IV
Edvards, Velsas princis,
vēlāk karalis Edvards V ļ. karaļa Edvarda dēli
Ričards, Jorkas hercogs I
Džordžs, Klerensas hercogs |
Ričards, Glosteras hercogs, > karaļa t>r ®l'
vēlāk karalis Ričards 111 J
Klerensa mazais dēls
Henrijs, Ričmondas grāfs, vēlāk karalis
Henrijs VII
Kardināls Baučeis, Kenterberijas arhibīskaps
Tomass Roderams, Jorkas arhibīskaps
Džons Mortons, Ilijas bīskaps
Bakingemas hercogs
Norlolkas hercogs
Sarijas grāfs, viņa dēls
Grāfs Riverzs, karalienes Elizabetes brālis
Doisetas marķīzs )
, „ .. > karalienes Elizabetes dēli
Lords Grei/s )
Okslordas grāfs
Lords Heistingzs
Lords Stenlijs, saukts arī par Darbijas grāfu
Lords Lavels
Sers Tomass Vogans
Sers Ričards Retklits
Sers Viljams Keitsbijs
Sers Džeimss Tirels
Sers Džeimss Blanls
Sers Valters Herberts
Sers Roberts Brekenberijs, Tauera pārvaldnieks
Sers Viljams Brendons
Kristofors Erzviks, priesteris
Kāds cits priesteris
Tresels un Barklijs, princeses Annas pavadoņi
Londonas lordmērs
Viltširas šerils
Elizabete, karaJa Edvarda IV sieva
Margarita, karaļa Henrija VI atraitne
Lēdija Anna — Velsas prinča Edvarda, Henrija VI dēla at-
raitne, vēlāk Ričarda Glostera sieva
Jorkas hercogiene, karaJa Edvarda IV māte
Margarita Plāntedženete, Klerensa mazā meita
Lordi un citi pavadoņi, viesi un slepkavas pie Ričarda III,
galma /audis, herolds, rakstvedis, pilsoņi, slepkavas, vēst-
neSI, gari, kareivji un citi.
Notiek Anglijā.
PIRMAIS CELIENS
PIRMĀ AINA
Iela Londonā.
Ienāk Ričards, Glosleras hercogs, viens.
Glosters.
Nu Jorkas saule mūsu rūpju ziemu
Ir pārvērtusi spožā vasarā,
Un draudu mākoņi no mūsu nama
Nu atgulušies jūras tumšā dzelmē.
Mums pieres pušķo slavas vainagi,
Un sarobotie zobeni stāv dīkā.
Nu cīņas skarbais troksnis pārvērties
Par jautriem smiekliem, dzedrie kara marši
Par pieglaudīgu dejas mūziku.
Vairs dusmas nerāda mums bargais karš
Un, apbruņotā zirgā sēdēdams,
Vairs nedraud kaujaslaukā pretniekam,
Bet viesībās pie kokļu maigām skaņām
Nu viegli dejā lec ar jaunavām.
Tak es šai ākstu lomai nederu
"Un spogulī ar sevi nemīlinos.
Es, rupji izveidots un neaptēsts,
Un mīlestības dieves nicināts,
Pie lidojošām laumām nespiežos;
Mans augums greizs, bez daiļa samēra;
Es, dabas izķēmots un ļauni piekrāpts,
Priekš laika, pusgatavs laists pasaulē,
Tik neglīts esmu, ka uz mani rej
Ikkatrs suns, kad garām kliboju.
Šai gurdenā un laiskā miera laikā
Aiz gara laika nav man cita prieka
Kā savu ēnu saulē aplūkot
Un pētīt savu paša kroplīb u.
Bet, tā kā nevaru kā mīļotājs
Ar jaukām runām laiku pakavēt,
Es gribu kļūt par neliel i un nīst
Šo kūtro dienu vieglprātīgos priekus.
Ar reģu māņiem, vēstulēm un sapņiem
Es ķildu perinu un aizdomas
Starp karali un brāli Klerensu
Un kūdu tos uz asiņainu naidu.
Ja karalis tik patiesīgs un godīgs,
Cik viltīgs, ļauns un nepatiesīgs es,
Tad Klerensu vēl šodien iesprostos,
Jo pareģots, ka nāks no burta «G»
Pār Edvardu, tā dzimtu nelaime.
Uz leju melnās domas! Klerenss nāk.
I?nāk Klerenss sargu pavadībā un Brekenberijs.
Sveiks, mīļo brāl! Ko nozīmē šie sargi
Pie taviem sāniem?
Klerenss.
Viņa augstība
Aiz rūpības par manu drošību
Liek sargiem mani vest uz Taueru.
Glosters.
Kādēļ?
Klerenss.
Tik tādēļ vien, ka Džordžs man vārdā.
Glosters.
Bet, mīļo Klerens, tā nav tava vaina:
Lai met viņš tavus kūmus cietumā.
Kas zin, var būt, ka viņa augstība
Grib tevi Tauerā par jaunu kristīt?
Kāds īstais iemesls? Vai es drīkstu zināt?
Klerenss.
Ja es to zinātu! Tev galvoju,
Ka pats vēl nezinu. Kā ļaudis runā,
Viņš klausās reģu pasakās un sapņos,
Grib dzēst no alfabēta burtu «G»;
Kāds zintnieks pareģojis tam, ka «G»
Reiz ņemšot troni viņa ģimenē,
Un, tā kā iesākas mans vārds ar «G»,
Viņš spriež, ka nāks no manis nelaime.
Šis mulsais pareģojums, citi nieki
Dzen karali uz šādu bardzību.
Glosters.
Tā iet, kad sieva sāk pār vīru valdīt!
Ne Edvards, — Greija kundze, viņa sieva,
Liek tevi vest uz Taueru. Kurš cits
Kā šī un viņas brālis Antons Vudvils,
Šis labais goda vīrs, ir vainīgi,
Ka Heistingzam bij jāiet cietumā,
No kurienes tik šodien nāca vaļā.
Nē, mīļo Klerens, neesam vairs droši!
Klerenss.
Pie debess! Drošs nu nav vairs cits neviens
Kā tikai karalienes radnieki
Un vēstneši, kas naktīs aulekšo
Starp karali un Šora kundzēni.
Vai dzirdēji, kā Heistingzs viņu lūdzies,
Lai izgādā tam atkal brīvību?
Glosters.
Jā, žēli lūgdams viņas dievību,
Lords Heistingzs atdabūja brīvību.
Vai zini ko? Es esmu pārliecināts,
Ka karalim vislabāk iztiksim,
Ja iestāsimies dienestā pie viņas.
Jo vecā, greizsirdīgā atraitne
Un viņa, kamēr muižniecībā celta,
Ir varenākās kūmnieces šai valstī.
Brekenberijs.
Es lūdzu jūsu augstības man piedot,
Bet karalis man stingri pieteicis,
Ka it neviens, lai kādas kārtas būdams,
Ar viņa brāli slepen nedrīkst runāt.
Glosters.
Tā, tā! Ja patīk jūsu godībai,
Jūs varat mūsu runās noklausīties.
Valsts drošību jau neārdām; mēs sakām,
Ka karalis ir tikumīgs un prātīgs,
Ka karaliene, kaut jau labi gados,
Vēl pievilcīga un bez greizsirdības;
Ka Šora sievai skaista kājiņa,
Ka viņai sārtas lūpas, spulgas acis
Un salda balss; ka karalienes radi
Ir iecelti par muižniekiem. Ko teiksit?
Kungs, vai tas viss nav gluži taisnība?
Brekenberijs.
Pie visa tā, mans kungs, nav daļas man.
Glosters.
Pie Sora kundzes nav tev daļas? Draudziņ,
Es saku tev: kurš daļu tur pie viņas,
Lai turas slepeni, bez viņa ziņas.
Brekenberijs.
Bez kura ziņas, kungs?
Glosters.
Bez vīra ziņas!
Vai gribi, nelga, mani vārdos ķert?
Brekenberijs.
Jūs padevīgi lūdzu piedot man
Un pabeigt sarunas ar hercogu.
Klerenss.
Mēs saprotam un labprāt klausām jums.
Glosters.
Mums jāklausa: mēs karalienes kalpi.
Ardievu! Iešu nu pie kara|a.
Es visu darīšu, ko vēlies: saukšu
Pat Edvarda atraitni par māsu,
Ja spētu izgādāt tev brīvību.
Sī brāļu kārtas dziļā nievāšana
Man dziļāk sirdi kremt, kā vari domāt.
Klerenss.
Es zinu, tas mums abiem nepatīk.
Glosters.
Tu ilgi nepaliksi Tauerā:
Es gādāšu, ka nāksi atkal brīvs,
Vai iešu tavā vietā cietumā.
Tik pacieties!
Klerenss.
Man jāiet; brāl, ardiev'!
Klerenss, Brekenberijs un sargi aiziet.
Glosters.
Ej, vientiesīgo Klerens, ej to ceļu,
No kā tu neatgriezīsies nekad.
Tu man tik mīļš, ka tavu dvēseli
Es aizgādāšu drīz uz debesīm,
Ja debess pieņems dāvanu no manis.
Kas nāk tur? Tikko brīvā palaists Heistingzs.
Ienāk lords Heistingzs.
Heistingzs.
Jums vēlu labu rītu, cienīts kungs.
Glosters.
Un es to pašu mīļam kambarkungam.
No sirds jūs apsveicinu brīvā gaisā.
Kā pavadījāt laiku cietumā?
Heistingzs.
Kā cietumniekam klājas — pacietīgi.
Ja dzīvošu, būs jāpateicas tiem,
Kas izgādāja man šo cietumu.
Glosters.
Nu, zināms; Klerenss arī pateiksies,
Jo jūsu naidnieki ir arī viņa:
Tie sariebuši šim, tāpat kā jums.
Heistingzs.
Jā, ērgli diemžēl tagad sprostā liek,
Bet vanagi un pūces laupa brīvi.
Glosters.
Ko dzirdējāt? Kā ārpus mājām klājas?
Heistingzs.
Tik nelāgi nekur kā pašu mājās.
Pats karalis ir vārgs un grūtsirdīgs,
Un ārstiem viņa dēļ nu lielas rūpes.
Glosters.
Pie svētā Pāvila! Vēsts tiešām ļauna.
Par maz viņš veselību taupījis,
Un tādēļ lielkundziskās miesas dilst.
Man tiešām žēl, kad domāju par to.
Vai guļ uz gultas?
Heistingzs.
Jā.
Glosters.
Tik ejiet vien, es drīz jums sekošu.
Heistingzs aiziet.
Viņš nav vairs dzīvotājs, bet mirt vēl nedrīkst,
Pirms Klerenss debesīs nav iešķūtēts.
Es segšu melus labiem iemesliem
Un karali pret brāli rīdīšu,
Un, ja mans tumšais nodoms izdodas,
Vairs Klerenss nepiedzīvos rītdienas;
Pēc tam lai pieņem dievs ar karali
Un pasauli lai atstāj man, kur dzīvot.
Vorika meitu ņemšu tad par sievu;
Es viņai tēvu nokāvu un vīru,
Tādēļ visīsāks ceļš to izlabot,
Ka topu pats par vīru tai un tēvu,
To darīšu nevis aiz mīlestības,
Eet gan aiz citiem slēptiem nolūkiem,
Kas ar šo precību man jāsasniedz.
Ko? Drāžu iesmu, kad vēl putns mežā?
Vēl Klerenss elpo, Edvards dzīvs un valda;
Kad abi mirs, tad alga būs jo salda.
Prom.
OTRA AINA
Cita iela Londonā.
Ienes karaļa Henrija VI līķi bruņotas augstmaņu sardzes
pavadībā; aiz viņiem Anna sērās.
Anna.
Nu lieciet zemē godcienīgo nastu,
Ja gods un cienība var slēpties zārkā;
Es tikmēr liešu sēru asaras
Par tiklā Lenkastera agro nāvi.
Tu svētā valdinieka augstais tēls!
Tu Lenkastera nama pelnu kopa
Un viņa asins atlieka bez asins!
Se bēdās tavu garu piesaucu:
Ak, klausies gaužās sāpju vaimanās
No tavas vedeklas, no Annas mutes!
Lūk, šinīs logos atvērtos, pa kuriem
Nesen kā aizbēgusi dzīvība,
Līst balzams nevarīgs no manām acīm.
Lāsts rokai, kas šīs vātis situsi!
Lāsts sirdij, kas tik neganta un cieta!
Lāsts asinīm, kas izlēja šīs asin's!
Lai likten's bargi soda nelaimīgo,
Kas nelaimi mums nes ar tavu nāvi, —
Tik bargi, kā tik odzēm novēlu
Un citiem tādiem mūdžiem kaitīgiem!
Ja piedzimst viņam bērns, lai dzimst par kropli
Un ir tik šaušalīgs, ka mātes acs
Aiz bailēm satrūkstas, un lai turklāt
Vēl manto visus tēva netikumus!
Ja viņam sieva būs, lai viņš tai nes
Ar savu nāvi vairāk nelaimes
Kā man mans jaunais mūža draugs un tu!
Bet nu uz Čertsiju ar svēto nastu,
Ko nesam apbedīt no dievnama;
Un atkal nolieciet, kad piekusuši, —
Es tikmēr raudāšu par mirušo.
Ienāk Gtosters.
Glosters.
Ne soli tālāk: lieciet zārku zemē!
Anna.
Kāds burvis melns šo velnu uzbūris,
Kas traucē mūs pie mīlestības darba?
Glosters.
Jūs nelgas, stāviet! Zemē mironi!
Kas neklausa, kļūs pats par mironi!
Pirmais muižnieks.
Kungs, stājieties pie malas, laidiet garām!
Glosters.
Sasodīts suns! Kad saku, stājies tu!
Vērs projām pīķi, neliec man pie krūts.
Jo citādi, pie svētā Pāvila,
Es tsvi samīšu, tu bezkauņa!
Anna.
Jūs trīcat? Jums ir bail? Ak, tomēr es
Jūs nevainoju: esat mirstīgi,
Un mirstīgs cilvēks nevar velna ciest.
Prom, prom, tu nelietīgais pekles kalps!
Tev vara bij pār miesu mirstīgo,
Nevis pār dvēseli, un tādēļ prom!
Glosters.
Pie mīlestības darba, debess būte,
Tik ļoti nesirdies!
Anna.
Pie dieva vārda, projām, pekles nezvērs!
Tu aplaimoto zemi pārvērti
Par pekli, kur tik vaidi plūst un lāsti.
Ja tev ir prieks par savu briesmu darbu —
Tad skaties: še tavs slepkavības paraugs!
Jūs, kungi, redzat: nomirušā vātis
No jauna atver asiņainās lūpas
Un asiņo ar vālu! Sarksti, sarksti,
Tu kroplības un neglītuma tēls!
Jo tava klātbūtne dzen asinis
No aukstām dzīslām, kur vairs asins nemīt.
Tavs darbs tik pretdabisks un necilvēcisks,
Ka asinīm liek nedabiski plūst."
Te devi, dievs, šīs asin's — sodi viņu!
Tu zeme, dzer jel tās, ak, sodi viņu!
Grauj, debess, savus pērkonus uz viņu!
Ver, zeme, savus bezdibeņus vaļā
Un aprij viņu dzīvu, kā tu riji
Sī labā valdinieka asinis,
Ko izlējis šis ļaunais pekles kalps.
Glosters.
Jūs, kundze, aizmirstat, ka kristīgs tikums
Liek Jaunu atmaksāt ar labu, lāstus —
Ar svētību.
Anna.
Tev, lielais nelieti,
Nav svēts ne cilvēku, ne dieva likums.
Pat zvērs nereti sajūt līdzcietību.
Glosters.
Es ne, un tātad zvērs es neesmu.
Anna.
Tu brīnums! Velni runā patiesību!
Glosters.
Vēl brīnišķāk, kad eņģelis tā dusmo.
Ļauj man, tu sievas debess tēls, ka grēku,
Ko uzstiepj man, es nolieku tev priekšā.
Anna.
Ļauj man, tu vīra kauna traips, par grēku,
Ko izdarīji, lāstus uzkraut tev.
Glosters.
Tu, skaistāka, kā mēlei izsakāms, —
Ļauj vaļu man, ka varu taisnoties!
Anna.
Tu riebīgāks, kā sirdij saņemams, —
Ej taisnojies ar to, ka pakaries!
Glosters.
Ar tādu izmisumu vainotu pats sevi.
Anna.
Tu izmisumā atvainotu sevi,
Ja ņemtu nopelnītu galu tu,
Kas citus dzinis nepelnītā nāvē.
Glosters.
Ko teiksit, ja es nenokāvu viņus?
Anna.
Tad būtu viņi dzīvi; tomēr viņi
Ir miruši — no tavas rokas, bende!
Glosters.
Bet tavu vīru nenokāvu es.
Anna.
Tad viņš vēl dzīvs.
Glosters.
Viņš miris ne no manas.
Bet gan Edvarda rokas.
Anna.
Salti meli!
Jo Margarita klāt bij, redzēja
Vēl tavā rokā asiņaino dunci,
Ar kuru taisījies ar viņai durt,
Bet paša brāļi tevi atturēja.
Glosters.
Tā kairināja mani saviem zaimiem
Un krāva viņu vainu man uz galvas.
Anna.
Nē, kairināja paša negants prāts,
Kas sapņo tik par slepkavībām. Teic —
Vai nenonāvēji šo karali?
Glosters.
Jums dodu taisnību.
Anna.
Tu dodi, ezi,
Man taisnību? Lai dod tad arī dievs,
Ka taisnu sodu saņēmi par to!
Viņš bija tikls, lēns un labsirdīgs.
Glosters.
Jo labāk der viņš debess ķēniņam.
Anna.
Viņš debesīs, kurp nenāksi nekad.
Glosters.
Viņš man var pateikties, ka nācis turp;
Jo turienei viņš labāk der kā zemei.
Anna.
Tu noderi tik vienai vietai: peklei.
Glosters.
Ja drīkstu teikt, vēl vienai.
Anna.
Cietumam.
Glosters.
Nē, drīzāk istabai, kur dusat jūs.
Anna.
Kur dusi tu, tur dusai vietas nav.
Glosters.
Pareizi, ja šī vieta būs pie jums.
Anna.
To domāju.
Glosters.
To zinu. — Labā kundze,
Lai paliek atjautu un vārdu karš,
Un parunāsim nopietni: vai tas,
Kas bij par cēloni pie Henrija
Un tava Edvarda tik agrās nāves,
Nav nosodāms tikpat kā darītājs?
Anna.
Tu biji Jaunais darītājs un cēlon's.
Glosters.
Šī darba cēlonis bij jūsu skaistums;
Tas rādījās man sapnī, tālabad
Vai visu pasauli es grūstu nāvē,
Lai brīdi dzīvotu pie jūsu krūts.
Anna.
Ja to es zinātu, es izskrāpētu
Šiem nagiem savu skaistumu no vaigiem.
Glosters.
Nemūžam nepielaistu manas acis,
Ka bojā skaistumu: kamēr še stāvu,
Tas nenotiks. Kā visai pasaulei
No saules gaisma nāk, tā jūsu skaistums
Ir mana diena, mana dzīvība.
Anna.
Lai melna tumsa tavu dienu ēno
Un nāve — dzīvību!
Glosters.
Ak, sevi nelādi:
Tu esi mana dzīvība un nāve.
Anna.
33
Kaut būtu tā! Tad tev es atriebtos.
3 1544
Glosters.
Ir tiešām nedabisks un aplams darbs —
Riebt cilvēkam, kas mīļo jūs no sirds.
Anna.
Ir tiešām saprotams un prātīgs darbs —
Riebt cilvēkam, kas nokāvis man vīru.
Glosters.
Viņš laupīja tev vīru tādēļ vien,
Ka gribēja tev gādāt labāku.
Anna.
Nav zemes virsū labāka par viņu.
Glosters.
Ir kāds, kurš tevi labāk mīl kā viņš.
Anna.
Un kas?
Glosters.
Plāntedženets.
Anna.
Tā saucās viņš.
Glosters.
Gan vārds tas pats, bet vārda nesējs labāks.
Anna.
Bet kur viņš ir?
Glosters.
Šepat.
Viņa spļauj viņam.
Bet kādēļ spļauj?
34
Anna.
Kaut būtu tev šī sula nāvīga!
Glosters.
Tik saldā vietā nemīt nāves sula.
Anna.
Tik neģēlīgā krupī toties vairāk.
No acīm prom! Tās sirgst, kad tevi redz.
Glosters.
No tavām acīm manas sasirgušas.
Anna.
Kaut tās kā bazilisks tev nestu nāvi.
Glosters.
To vēlos pats: tad nomirtu uz vietas,
Bet tagad viņas nes man dzīvu nāvi.
Lūk, tavas acis izspiež sūru rasu
No manējām un viņu spīdumu
Ar bērnišķīgām pilēm apkauno.
Šīs acis nav vēl slacītas nekad
Ar līdzcietības asarām: nedz tad,
Kad raudāja mans tēvs un Edvards, dzirdot
Ratlenda vaimanas, kam drūmais Klifords
Patlaban taisījās ar šķēpu durt;
Nedz tad, kad stāstīja tavs tēvs tik žēli
Par mana tēva briesmu pilno nāvi,