Tu, protams, mīļā Sašeņka, brīnījies par manu negaidīto aizbraukšanu uz laukiem. Steidzos visu vaļsirdīgi izskaidrot. Mana stāvokļa atkarība man vienmēr bijusi smaga. Protams, Avdotja Andrejevna mani audzināja tāpat kā savu krustmeitu. Bet viņas mājā es tomēr biju audžumeita, un Tu nevari iedomāties, cik daudz sīku raižu saistās ar šo nosaukumu. Daudz ko man vajadzēja paciest, daudz ko pieciest, daudz ko neredzēt, bet mana pašmīlība rūpīgi pamanīja vismazāko nicības pazīmi. Pati mana vienlīdzība ar kņazi bija man par apgrūtinājumu. Kad mēs, vienādi ģērbtas, ieradāmies ballē, es ar rūgtumu redzēju, ka viņai nav kaklā briljantu. Es jutu, ka viņa tos nenēsā tikai tādēļ, lai neatšķirtos no manis, un jau šī ievērība mani apvainoja. Vai tiešām manī, es domāju, saredz skaudību vai kaut ko līdzīgu tādai bērnišķīgai mazdūšībai? Vīriešu izturēšanās pret mani, lai tā būtu cik pieklājīga būdama, ik brīdi aizskāra manu pašmīlību. Viņu vēsums vai laipnība — viss man likās necieņa. Vārdu sakot, es biju nelaimīga būte, un mana no dabas maigā sirds arvien vairāk nocietinājās. Vai Tu esi ievērojusi, ka visas meitenes, kas dzīvo kā audžumeitas, attālas radinieces, demoiselles de compagnie un tamlīdzīgas, parasti ir vai nu zemu stāvošas kalpones, vai neciešamas untumnieces? Pēdējās es no visas sirds cienīju un atvainoju.
Taisni priekš trim nedēļām saņēmu vēstuli no savas nabaga vecmāmiņas. Viņa sūdzējās par savu vientulību un aicināja mani pie sevis uz laukiem. Es nolēmu izmantot šo gadījumu. Ar lielām pūlēm varēju izlūgties Avdotjas Andrejevnas atļauju braukt, un man bija jāsola ziemu atgriezties Pēterburgā, bet es nedomāju turēt vārdu. Vecmāmiņa ārkārtīgi priecājās par mani; viņa nepavisam nebija mani gaidījusi. Viņas asaras mani neizsakāmi aizkustināja. Es viņu sirsnīgi iemīļoju. Viņa kādreiz bijusi augstākajās aprindās un saglabājusi daudz toreizējās piemīlības.
Tagad es dzīvoju mājās, esmu namamāte, — un Tu neticēsi, kas tā man par īstu baudu. Es tūdaļ apradu ar lauku dzīvi, un greznības trūkums man nemaz neliekas dīvains. — Mūsu muižiņa ir ļoti jauka. Senlaiku māja kalnā, dārzs, ezers, priežu mežiņi, tas viss rudenī un ziemā mazliet sērīgs, toties pavasarī un vasarā še jābūt paradīzei zemes virsū. Kaimiņu mums maz, un es vēl ne ar vienu neesmu satikusies. Man tiešām patīk vientulība, kā Tava Lamartina elēģijās.
Raksti, manu eņģei, Tavas vēstules man būs liels mierinājums. Kādas ir Jūsu balles, ko dara mūsu kopīgie paziņas? Kaut arī esmu kļuvusi vientuļniece, tomēr neesmu pilnīgi atteikusies no pasaules jūkļa — mani interesē ziņas par to.
Pavlovskas muižā.
Mīļā Liza!
Iedomājies manu izbrīnu, kad dabūju zināt, ka Tu esi aizbraukusi uz laukiem. Ieraudzījusi kņazi Olgu vienu, es nodomāju, ka Tu neesi vesela, un negribēju ticēt viņas vārdiem. Otrajā dienā saņēmu Tavu vēstuli. Apsveicu Tevi, manu eņģei, ar jauno dzīves veidu. Priecājos, ka tas Tev patīk. Tava sūdzēšanās par agrāko stāvokli mani aizkustināja līdz asarām, bet likās pārāk rūgta. Kā Tu vari sevi salīdzināt ar audžumeitām un demoiselles de compagnie? Visi zina, ka Olgas tēvs bija pateicību par visu parādā tavējam un ka viņu draudzība bija tikpat svēta kā vistuvākā radniecība. Tu likies apmierināta ar savu likteni. Nekad nedomāju, ka Tevī tik daudz īgnuma. Atzīsties: vai Tavam steidzīgajam aizbraukumam tikai nav cita — slepena iemesla? Man šķiet… bet Tu kautrējies no manis, un es baidos Tevi sadusmot ar saviem minējumiem.
Ko Tev teikt par Pēterburgu? Mēs vēl esam vasarnīcā, bet gandrīz visi jau aizbraukuši. Balles sāksies pēc pāris nedēļām. Laiks ir jauks. Es ļoti daudz staigāju. Nesen mums bija pusdienās viesi; viens no tiem jautāja, vai man ir kādas ziņas no Tevis. Viņš sacīja, ka Tavs iztrūkums ballēs esot jūtams kā pārrauta stīga klavierēs — un es viņam pilnīgi piekrītu. Es joprojām ceru, ka šī mizantropijas lēkme nebūs ilgstoša. Atgriezies, manu mīlulīt, citādi man šoziem nebūs ar ko pārrunāt savus nevainīgos novērojumus, nebūs kam nodot savas sirds epigrammas. Piedod, mana mīļā, — padomā un apdomājies.
Krusta salā.
Tava vēstule man darīja ārkārtīgu prieku — tā man tik dzīvi atgādināja Pēterburgu. Man likās, ka es Tevi dzirdu! Cik smieklīgas Tavas mūžīgās aizdomas! Tu domā, ka man ir kādas dziļas, slepenas jūtas, kāda nelaimīga mīlestība — vai ne? Apmierinies, mīļā; Tu maldies: es esmu līdzīga varonei tikai tai ziņā, ka dzīvoju tālu laukos un leju tēju kā Kla- risa Harlova.
Tu saki, ka Tev nebūšot kam šoziem pavēstīt savus satīriskos novērojumus, bet ko tad nozīmē mūsu sarakstīšanās? Raksti man visu, ko pamanīsi; atkārtoju, ka nebūt neesmu atteikusies no pasaules, ka mani interesē viss, kas sakarā ar to. Tam par pierādījumu lūdzu Tevi atrakstīt — kam šķiet tik manāms mans iztrūkums? Vai ne mūsu laipnajam, valodīgajam Aleksejam R.? — Esmu pārliecināta, ka man izdevies uzminēt… Manas ausis vienmēr bijušas viņa rīcībā, bet viņam tā vien vajag.
Esmu iepazinusies ar*** ģimeni. Tēvs — jokdaris un viesmīlīgs namatēvs; māte — resna, jautra sieva, ļoti labprāt spēlē vistu; meitiņa — slaida melanholiska meitene, gadu septiņpadsmit veca, audzināta ar romāniem un skaidrā gaisā. Viņa augu dienu ir dārzā vai laukā ar grāmatu rokās, mājas suņu ielenkta, dziedoši runā par laiku un sirsnīgi mielo ar ievārījumu. Es atradu pie viņas veselu skapi ar senlaiku romāniem. Esmu nodomājusi to visu izlasīt un iesāku ar Ričardsonu. Jādzīvo uz laukiem, lai būtu iespēja izlasīt slaveno Klarisu. Es, krustu pārmetuši, iesāku ar tulkotāja priekšvārdiem un, atradusi tur apgalvojumu, ka pirmās sešas daļas gan esot garlaicīgas, toties pēdējās sešas jo pilnīgi atalgojot lasītāja pacietību, drošsirdīgi ķēros pie darba. Lasu vienu sējumu, otro, trešo, beidzot nokļuvu līdz sestajam, — garlaicīgi, nav jaudas. Nu, es domāju, tagad manas pūles tiks atalgotas. Un kas notiek? Lasu par Klarisas nāvi, Lovelasa nāvi — beigas. Katrā sējumā bija divas daļas, un es nepamanīju pāreju no sešām garlaicīgajām uz sešām interesantajām.
Ričardsona lasīšana man deva iemeslu pārdomām. Kāda briesmīga starpība starp vecmāmiņu un mazmeitiņu ideāliem! Kas kopīgs Lovelasam un Ādolfam? Un tomēr sieviešu loma nemainās. Klarisa, izņemot ceremoniālos reveransus, tomēr līdzīga jaunāko ro* mānu varonēm. Vai nu tāpēc, ka vīrieša paņēmieni patikt atkarīgi no modes, no pārejošiem ieskatiem … bet sieviešu — tie dibinās uz jūtām un raksturu, kas ir mūžīgi.
Tu redzi: es ar Tevi esmu pļāpīga kā parasti — neesi arī Tu skopa netiešās sarunās. Raksti man jo biežāk un jo vairāk — Tu nevari iedomāties, ko uz laukiem nozīmē gaidīt pasta dienu. Balles gaidas ar šīm nespēj līdzināties.
Tu maldies, mīļā Liza. Lai iegrožotu Tavu pašmīlību, es ziņoju, ka R. nepavisam nejūt Tavu iztrūkumu. Viņš pieķēries lēdijai Pelamai, iebraucējai anglietei, un neatiet no tās. Uz viņa runām tā atbild ar nevainīgas izbrīnās izskatu un mazu izsaucienu «oho!» … bet viņš ir sajūsmināts. Zini: man par Tevi apjautājās, ar visu sirdi pēc Tevis skumst Tavs pastāvīgais admirateur Vladimirs**. Vai Tu esi apmierināta? Domāju, ka ļoti apmierināta, un pa savam paradumam uzdrošinos pieņemt, ka arī bez manis biji to uzminējusi. Jokus pie malas, ** stipri interesējas par Tevi. Es Tavā vietā aizvilinātu viņu tālu. Neko teikt, viņš ir lielisks līgavainis … Kāpēc gan viņu neprecēt! Tu dzīvotu Angļu krastmalā, sestdienās rīkotu viesības un katru rītu piebrauktu pēc manis. — Beidz blēņoties, manu mīlulīt, brauc pie mums un preci **.
Aizvakar bija balle pie K**. Cilvēku bez jēgas. Dejojām līdz pieciem. — K. V. bija ģērbusies ļoti vienkārši: balta krepa kleitiņa, pat bez puķu vijas, bet virs galvas un kaklā briljanti par pusmiljonu: tikai! Z. pa savam paradumam bija ģērbusies traki jocīgi. Kur gan viņa ņem savus tērpus? Uz viņas kleitas bija izšūtas nevis puķes, bet nez kādas kaltētas sēnes. Vai Tu, manu mīlulīt, nebiji tās viņai atsūtījusi no laukiem? Vladimirs** nedejoja. Viņš dodas atvaļinājumā. — S. atbrauca (droši vien pirmās), nosēdēja visu nakti nedejojušas un aizbrauca pēdējās. Vecākā, liekas, bija nosārtojusies — ir jau laiks … Balle bija ļoti izdevusies. Vīrieši palika neapmierināti ar vakariņām, bet viņiem taču mūžīgi jābūt ar kaut ko nemierā. Es jutos ļoti jauki, kaut arī dejoju kotiljonu ar neciešamo diplomātu St-, kas savai iedzimtajai muļķībai pievienojis vēl izklaidību, ko ieguvis Madridē.
Pateicos Tev, mana sirds, par Ričardsona raksturojumu. Tagad man ir jēdziens par viņu. Izlasīt to neceru — ar savu nepacietību; es arī Valterā Skotā atrodu liekas lappuses.
Blakus minot, šķiet, Helēnas N. un grāfa L. romāns beidzas — vismaz viņš tik ļoti nokāris galvu un viņa kļuvusi tik uzpūtīga, ka kāzas droši vien ir izlemta lieta. — Piedod, manu daiļumiņ, vai esi apmierināta ar manām šāsdienas pļāpām?
Nē, manu mīļo preciniec, es nedomāju pamest laukus un ierasties pie jums uz savām kāzām. Vaļsirdīgi atzīstos, ka Vladimirs** man patika, bet nekad neesmu domājusi viņu precēt. Viņš ir aristokrāts, bet es — pazemīga demokrāte. Steidzos izskaidroties un lepni paziņot kā īsta romāna varone, ka piederu visvecākajai krievu muižnieku ciltij, bet ka mans bruņinieks ir bārdaina miljonāra mazdēls. Taču tu zini, ko nozīmē mūsu aristokrātija. Lai būtu kā būdams, ** ir augstāko aprindu cilvēks; es varēju viņam iepatikties, bet viņš manis dēļ neziedos bagātu līgavu un izdevīgu radniecību. Ja es kādreiz precēšos, tad izvēlēšos še kādu četrdesmit gadu vecu muižturi. Viņš nodarbosies ar savu cukurfabriku, es — ar saimniecību un būšu laimīga, ka nav jādejo ballē pie grāfa K. un jārīko sestdienas Angļu piekrastē.
Pie mums ziema: uz laukiem c'est un evenement. Tā pilnīgi groza dzīves veidu. Vientuļās pastaigas beidzas, atskan zvārgulīši, mednieki dodas ārā ar suņiem, — viss kļūst gaišāks, jautrāks no pirmā sniega. Nemaz nebiju to gaidījusi. Ziema uz laukiem mani biedēja. Bet it visam pasaulē ir sava labā puse.
Es labāk iepazinos ar Mašeņku*** un iemīļoju viņu; viņā ir daudz jauka, daudz oriģināla. Neviļus dabūju zināt, ka ** ir viņu tuvs radinieks. Mašeņka nav redzējusi viņu septiņus gadus, bet sajūsmināta par viņu. Viņš pavadījis pie tiem vienu vasaru, un Mašeņka nemitīgi stāsta visus viņa toreizējās dzīves sīkumus. Lasot viņas romānus, atrodu lappušu malās viņa piezīmes, kas bāli uzskrīpātas ar zīmuli, — redzams, ka viņš toreiz bijis bērns. Viņu pārsteigušas domas un jūtas, par kurām viņš tagad, protams, smietos; vismaz redzama jauna, jūtīga dvēsele. — Es lasu ļoti daudz. Tu nevari iedomāties, cik savādi ir lasīt 1829. gadā romānu, kas rakstīts 1775. gadā! Liekas, it kā mēs pēkšņi ieietu no savas viesistabas senlaicīgā zālē, kas iztapsēta ar audumu, nosēstos mīkstos atlasa atzveltņos, red^etu sev visapkārt dīvainus tērpus, bet pazīstamas sejas un pazītu tajās mūsu vectētiņus, vecmāmiņas, gan stipri jaunākus gados. Pa lielākai daļai šiem romāniem nav citu teicamu īpašību. Notikums ir interesants, darbība labi sarežģīta, bet — Belkūrs runā greizi, Šarlote atbild nepareizi. Gudrs cilvēks varētu paņemt gatavo plānu, gatavos raksturus, izlabot valodu un aplamības, papildināt neizteikto — un iznāktu jauks, oriģināls romāns. Pasaki to no manis manam nepateicīgajam R.* Ko viņš šķiež prātu sarunās ar anglietēm! Lai izšuj uz vecās kanvas jaunus rakstus un parāda mums nelielā ietvarā ainavu ar pasauli un cilvēkiem, kurus tik labi pazīst.
Maša labi pārzin krievu literatūru; vispār še ar rakstniecību nodarbojas vairāk nekā Pēterburgā. Še saņem žurnālus, modri vēro, kā tie lamājas, pārmaiņus tic abām pusēm, sirdās uz iemīļoto rakstnieku, ja tas nokritizēts. Tagad es saprotu, kāpēc Vjazem- skis un Puškins tik ļoti mīl provinces jaunavas. Tās ir viņu īstā publika. Es jau ieskatījos žurnālos un sāku lasīt «Vestņik Jevropi» kritikas, bet to seklums un verdziskums man likās riebīgs — smieklīgi redzēt, kā seminārists svinīgi pārmet netikumību un netiklību sacerējumiem, ko esam lasījušas mēs visas, mēs, svētās Pēterburgas vientiesītes! …
Mīļā! Nav iespējams ilgāk izlikties, man vajadzīga palīdzība un draudzīgi padomi. Tas, no kura es aizbēgu, kura es bīstos kā nelaimes, ** ir še. Ko man darīt? Man reibst galva, es jūtos kā pazudusi, dieva dēļ, saki, ko man darīt. Izstāstīšu Tev visu…
Tu pagājušā ziemā pamanīji, ka viņš ne soli neatiet no manis. Viņš pie mums neviesojās, bet mēs satikāmies visur. Veltīgi es bruņojos ar vēsumu, pat zināmu nicināšanu, — es nekādi nevarēju tikt no viņa vaļā. Ballēs viņš vienmēr prata atrast vietu man līdzās, pastaigās viņš vienmēr sastapās ar mums, teātrī viņa lornete bija pievērsta mūsu ložai.
Sākumā tas glaimoja manai pašmīlībai. Es varbūt pārāk atļāvu viņam to pamanīt. Vismaz viņš, katru stundu ņemot sev jaunas tiesības, ikreiz stāstīja man par savām jūtām un bija gan greizsirdīgs, gan sūdzējās … Ar šausmām es domāju: kur tas viss novedīs! Un izmisumā jutu viņa varu pār savu dvēseli. Es aizbraucu no Pēterburgas — domāju ar to iznīdēt ļaunumu pašā saknē. Mana noteiktība, pārliecība par to, ka esmu darījusi savu pienākumu, jau gandrīz nomierināja manu sirdi. Es sāku domāt par viņu vienaldzīgāk, ar mazākām skumjām. Pēkšņi es viņu ieraugu.
Es viņu ieraugu: vakar bija *** vārda diena. Es ierodos pusdienās, ieeju viesistabā, atrodu veselu baru viesu, ulānu formas tērpus, mani ielenc dāmas, es ar tām visām saskūpstos. Neviena neievērodama, nosēžos namamātei līdzās, skatos: ** manā priekšā. Es sastingu … Viņš pateica man dažus vārdus ar tik maigu, izjustu prieku, ka man nebija spēka noslēpt ne savu mulsu, ne patiku.
Mēs devāmies pie galda. Viņš nosēdās man pretī; es neuzdrošinājos uz viņu paskatīties, bet pamanīju, ka visas acis pievērstas viņam. Viņš bija nerunīgs un izklaidīgs. Citkārt mani ļoti nodarbinātu vispārējā tieksme saistīt atbraukuša gvardes virsnieka uzmanību, jaunavu nemiers, vīriešu neveiklība, viņu smiekli par saviem pašu jokiem un tai pašā laikā viesa pieklājīgais vēsums un absolūtā nevērība … Pēc pusdienām viņš pienāca man klāt. Juzdama, ka man kaut kas jāsaka, es jautāju stipri nevietā, vai viņš kādās darīšanās braucis uz mūsu pusi. «Es atbraucu kādā lietā, no kuras atkarīga mana dzīves laime,» viņš atbildēja pusbalsī un tūdaļ aizgāja; viņš nosēdās spēlēt bostonu ar trim vecenītēm (tai skaitā ar vecmāmiņu), bet es uzgāju augšā pie Mašeņkas, kur nogulēju līdz vakaram, aizbildinādamās ar galvas sāpēm. Patiesi, es biju vairāk nekā nevesela. Mašeņka neatgāja no manis. Viņa sajūsmināta par **. Viņš palikšot pie tiem mēnesi vai vairāk. Viņa visu dienu būs ar viņu kopā. Tik tiešām, Mašeņka viņā iemīlējusies — lai dievs dod, ka arī viņš iemīlētos. Viņa ir slaida un neparasta — vīriešiem tā vien vajag.