MALDU KOMĒDIJA
Komēdija piecos cēlienos
THE COMEDY OF HRRORS
PERSONAS
Solins, Efesas hercogs
Egeons, Sirakūzu tirgotājs
Elesas Anlitols I dvīņu brāļi, Egeona viri
Sirakūzu Antifois f Emīlijas dēli
Elesas Dromio ļ dvīņu brāļi, abu Antifolu
Sirakūzu Dromio ļ kalpi
Bailazars, tirgotājs
Andželo, zeltkalis
Pirmais tirgotājs, Sirakūzu Antifola draugs
Otrais tirgotājs, Andželo kreditors
Pinčs, skolmeistars
Emīlija, Egeona sieva, abate Efesā
Adriana, Efesas Antifola sieva
Luciāna, viņas māsa
Lūcija, Adriānas kalpone
Kurtizāne
Cietuma uzraugs, pavadoņi un kalpi.
Notiek Efesā.
PIRMAIS CĒLIENS
PIRMĀ aina
Zāle hercoga pilī.
Ienāk hercogs, Egeons, cietuma uzraugs, virsnieki un citi pavadoņi.
Egeons.
Jel runā, Solin, pats. Liec manim krist,
Lai nāve nāk, kam ciest un izsamist!
Hercogs.
Ko gaudies, tirgotāj no Sirakūzām, —
Nav man vis likums patvarīgi grozāms.
Viss naids un ķilda, kas mums sākās nesen,
Aiz tā, ka jūsu nežēlīgais hercogs
Bij licis manas zemes dēliem — tirgoņiem,
Kas dzīvību ar naudu izpirkt nespēja,
Pēc barga likuma ar asnīm maksāt.
Nu mūsu draudu skatam žēlsirdības nav.
Kā sākās savstarpīgais nāvīgs strīds
Starp tavu tautu dumpīgo un mums,
Lemts ļaužu svinīgajās sanāksmēs,
Tā Sirakūzās un tāpat pie mums,
Nekādu sakaru vairs nepielaist.
Vēl vairāk: ja kāds dzimis Efesā
Un Sirakūzu tirgū ierodas,
Tāpat ja dzimis sirakūzietis
Ir mūsu ostā ieradies — tiem jāmirst,
Bet viņa mantu piešķir hercogam;
Tik tūkslož marku ja viņš samaksā,
Tam pārkāpums un nāves sods tiek atlaists.
Tavs īpašums, lai augsti rēķina,
Uz simtu markām tikai novērtēts,
Un tā pēc likuma tev piespriests nāves sods.
Egeons.
Tad mierinājums viens vēl tikai šķiet:
Man mokas beigsies, līdzko saule riet.
Hercogs.
Bet, sirakūziet, teic mums tagad īsi —
Kāpēc no tēva nama projām gāji
Un kādēļ ieradies še, Efesā?
Egeons.
Ak, grūtāks uzdevums man nevar būt
Par nestāstāmām ciešanām kā stāstīt,
Bet pasaulei lai skaidri redzams tiek,
Ka likten's nāvē dzen, ne ļauna tīka,
Es teikšu visu, cik aiz bēdām spēšu.
Es Sirakūzās dzimis, sievu ņēmis,
Ar mani viņa būtu laimīga
Un es ar to, ja nenākusi ļauna liksta.
Mēs līksmē dzīvojām, mums manta auga
No biežiem izdevīgiem ceļojumiem
Pa Epidamnu. Tad mans faktors mira,
Par veikalu un precēm rūpēs es
No sievas mīļām skavām tapu rauts.
Tik sešus mēnešus es biju prom,
Kad mana sieva, gandrīz nevarīga
Aiz saldā soda, sievietei kas jānes,
Uz ceļu taisījās man pakaļ braukt
Un sveika, vesela drīz bija klātu.
Un atkal drīz jau māte laimīga
Tā tika diviem skaistiem puisēniem,
Tik brīnišķīgi līdzīgiem, ka tos
Pēc vārda vienīgi bij atšķirt spējams.
Tai pašā namā un tai pašā stundā
Vēl viena zemu ļaužu nedēļniece
Tāpat bij dzemdējusi dvīņus vienādus.
Un, tā kā vecāki bij gluži nabagi,
Es bērnus pirku kalpot maniem dēliem.
Uz saviem zēniem lepna — mana sieva
Diendienā uzmācās uz mājām braukt,
Es ļāvos pierunāt un — ak! — par agru.
Mēs kuģī sēdāmies.
No Epidamnas bijām jūdzi tālu,
Kad vējam paklausīgais jūras klajš
Ar ļaunām zīmēm apdraudēja mūs.
Jo tālāk, jo mums zuda cerības,
Drīz tumsa debess gaismu nodzēsa
Un baiļu pilniem prātiem lika jaust,
Ka tuva nāve neizbēgama.
Es viņai mierīgs acīs lūkotos,
Bet manas sievas izmisuma vaidi
Un asaras par to, kas nenovēršams,
Un skaisto zēnu žēlie brēcieni
Par drausmo skatu, ne aiz nāves briesmām,
Man lika paglābiņu meklēt tiem un sev.
Un, citu nezinādams, lūk, ko iedomāju:
Kad kuģa ļaudis laivā projām irās
Un kuģi pameta, lai dzīlē grimst,
Par savu jaunāko visvairāk rūpēs —
To sieva piesaistīja tievam mastam,
Ko jūrnieki ņem līdzi vētras brīdim,
Un Vienu no tiem pirktajiem tur klāt,
Bet es ar otriem diviem tāpat rīkojos.
Tā bērnus dalījuši, es un sieva,
No acīm sargājamos neizlaizdami,
Pie masta sējāmies, katrs savā galā,
Un slīdam projām straujo viļņu varā,
Kā šķitās mums, uz krastu Korintā.
Kad beidzot saule zemi apspīdēja
Un klīda biezā migla apkārt mums,
Ar silto spulgu jūra norimās,
Mēs redzējām, ka divi kuģi brauc —
No Epidauras viens un otrs no Korintas,
Bet, pirms tie tika klāt… ak, ko man teikt!
Jūs paši tagad varat stāstu beigt.
Hercogs.
Ne, stāsti tālāk visu, vecais vīrs;
Ja žēlot ne, tak līdzi just tev varam.
Egeons.
Ak, kāpēc dieviem nebij līdzjūtības —
Par nežēlību viņus tagad sūdzu! —
Pirms kuģi bij no mums uz desmit jūdzēm,
Mēs traucām taisni virsū lielai klintij,
Pret asu šķautni tādā spēkā sviests,
Masts, mūsu glābējs, vidū pušu lūza,
Mūs abus netaisns likten's šķīra, pamezdams
Tik to, kas remdina un sāpes dara.
Tai otrai pusei šķitās mazāks svars,
Lai arī izmisuma nebij mazāk,
To vējš pa jūru ātrāk projām dzina,
Un zvejnieki no Korintas — kā vēroju —
Tos trijus uzņēma un dzīvus glāba.
Otrs kuģis beidzot izzvejoja mūs,
Un, izdzirduši, ko tie izglābuši,
Šie Jaudis manim līdzēt gribēja
Un tiem tur atņemt viņu laupījumu,
Bet, tā kā kuģis bija pārāk lēns,
Uz savu zemi tieši brauca tie. —
Nu zināt, mana laime ka pagalam;
Ļauns likten's dzīvot manim tikai licis,
Par savu nelaimi lai pastāstītu.
Hercogs.
To labā, kuru liktenis tev rūp,
Man esi palīdzīgs un stāsti vēl,
Kā tiem un tevim pašam vēlāk klājies.
Egeons.
Mans jaunākais, bet mana vecā bēda,
Ar astoņpadsmit gadiem lielās ilgās
Pēc brāļa nemitīgi lūdzās man,
Lai ļaujot iet tam viņu uzmeklēt
Un līdzi laižot kalpu, kuram vārds
No brāļa gan, bet pats tas pazudis.
Aiz tīkas atkal redzēt to, ko mīlu,
Es pazaudēju to, ko mīlēju.
Pa pieciem gadiem visu Grieķiju
Un robežzemes Āzijā es izmeklēju -
Nu, mājup braukdams, esmu Efesā
Bez cerības, ka atradīšu tos,
Bet patversmi lai katru pārmeklētu.
Te tagad beidzas manas dzīves stāsts,
Es laimīgs justos, agri nāvē iedams,
Ja klaidos uzzinājis — viņi dzīvi.
Hercogs.
Tu nelaimīgais Egeon, tev lemts
Visdziļo sāpju mēru izbaudīt!
Jel tici man, ja neprasītu likums
Un hercogkronis, gods un dotais vārds,
Kas valdiniekam jātur negribot,
Ar visu sirdi stātos tavā pusē.
Bet, lai tu arī esi nāvei lemts,
Jo atsaukt to, kas reiz ir nolemts,
Mums nejauj mūsu sargājamā cieņa,
Tak saudzēt tevi gribam, kā vien spēsim.
Tāpēc tev, tirgotāj, šo dienu ļaujam,
Lai rastu, kas tev paglābj dzīvību.
Ej meklē visus draugus Efesā
Un lūdzies, aizņemies, vāc naudu, dzīvo;
Ja ne, tad tikai nāve paliek miņā.
Nu, uzraug, paņem viņu savā ziņā.
Cietuma uzraugs.
Kā pavēlat, mans kungs!
Egeons.
Nav Egeonam cerību, ne palīga,
Tik drošas nāves mirkli brīdi atlika.
Visi aiziet.
OTRA AINA
Tirgus laukums.
Uznāk Sirakūzu Antiiois, Sirakūzu Dromio un pirmais tirgotājs.
Pirmais tirgotājs.
Un tāpēc sakiet, ka no Epidamnas
Jūs esat, citād' konfiscēs jums mantu.
Vēl šodien tirgotājs, no Sirakūzām
Šurp atbraucis, ir apcietināts ticis;
Un, tā kā izpirkt dzīvību nav spējis
Pēc likuma, kas mūsu pilsētā,
Viņš mirs, pirms gurdā saule noriet vakaros.
Še jūsu nauda, ko man uzticējāt.
Sirakūzu Antiiois.
Ņem, Dromio, to aiznes Centaurā,
Kur piemītam, un gaidi, kamēr nāku.
Pēc vienas stundas laiks būs pusdienot,
Līdz tam es parašas še vērot gribu
Un tirgoņus un namus aplūkot,
Tad atgriezties un viesnīcā pie miera iet,
Jo noguris es esmu tālā ceļā.
Nu, taisies prom.
Sirakūzu Dromio.
Cits jūs pie vārda ķertu
Un tiešām laistos prom ar tik daudz naudas.
Aiziet.
Sirakūzu Antiiois.
Tas zēns ir uzticams, mans kungs, cikreiz,
Kad nelaimes un skumju nomākts es,
Viņš mani ielīksmo ar jautru joku.
Vai pastaigāt jūs līdzi nenāktu
Un pusdienot ar mani viesnīcā?
Pirmais tirgotājs.
Kungs, esmu dažu tirgotāju ielūgts,
Ar viņiem ceru labu peļņu gūt,
Un tāpēc piedodiet. Bet, ja jums tīk,
Pēc pieciem varam tirgū sastapties
Un palikt kopā līdz pat guļas laikam.
Bet tagad veikals mani projām sauc.
Sirakūzu Antiiois.
Tad sveiki palieciet līdz tam; es viens
Se pastaigāšos apskatīdamies.
Pirmais tirgotājs.
Es novēlu, jums visu labu, kungs.
Aiziet.
Sirakūzu Antiiois.
Kas man pat tagad visu labu vēl,
Tas novēl to, ko nekur nesasniegšu.
Es šajā saulē esmu ūdens piliens,
Kas otru tādu pašu jūrā meklē;
Viņš dzīlē metas meklēt savu radu
Un neredzēts tur tikai pazūd pats.
Tā māti es un brāli savu sēkdams,
Pats nelaimīgi aizmaldījies esmu. —
Tur nāk tas manas dzīves kalendārs.
Uznāk Efesas Dromio.
Kas nu? Kāpēc tik drīz jau atpakaļ?
Elesas Dromio.
Tik drīz? Kāpēc jūs nesakāt: tik vēlu?
Zoss sadeg krāsnī, sivēns krīt no iesma,
Sit pulksten's tornī divpadsmit, un kundze
Man tūliņ atkal vienu sit pa vaigu;
Tā tūliņ svilst, ka ēdiens atdziest jums;
Jums ēdiens dziest tāpēc, ka nenākat,
Un nenākat tāpēc, ka negribas,
Un negribas tāpēc, ka negavējat.
Mēs gavējam un skaitām lūgšanas,
Mums jāmaksā, ko kungi noziedzas.
Sirakūzu Antiiois.
Nu turi muti! Saki tu man tagad —
Kur liki naudu, ko es tevim devu?
Elesas Dromio.
Ak sešus pensus, kurus trešdien devāt,
Ko kundzes segliem sleju salāpīt? —
Tie segliniekam, es tos nepaņēmu.
Sirakūzu Antiiois.
Man šodien prāts uz jokiem nenesas;
Tu nemēļo, bet teic — kur nauda?
Mēs esam svešumā, kā drīksti tu
Bez uzraudzības pamest tādu summu?
Elesas Dromio.
Es lūdzu, jokojiet pie galda, kungs:
No kundzes šurp pie jums pa kaklu skrēju.
Ja atgriežos bez jums, pa kaklu dabūšu,
Tā jūsu vainas manā paurī raksta,
Kaut jūsu vēders, tā kā manim, būtu zvans,
Kas jūs bez saukšanas uz māju raida.
Sirakūzu Antiiois.
Klau, Dromio, šis joks ir nevietā,
To paglabā man citam, jautram brīdim.
Kur ir tā nauda, ko tev glabāt devu?
Elesas Dromio.
Man, kungs? Nekādu naudu nedevāt.
Sirakūzu Antiiois.
Vai dzirdi, palaidni! Beidz niekoties!
Un teic — kā izpildīji uzdevumu?
Efesas Dromio.
Mans uzdevums bij atvest jus no tiigus
Uz paša namu, paēst Feniksā:
Ar savu māsu kundze jūs tur gaida.
Sirakūzu Anlifois.
Tik tiešām, ka es kristīts esmu, teic,
Kur, kādā drošā vietā naudu noslēpi,
Vai tavu nerra pauri iedauzīšu,
Lai neāksties, kad manim nepatīk.
Kur ir tās tūkstoš markas, ko tev devu?
Efesas Dromio.
Mans pauris šo to saņēmis no jums
Un mugura šo to no manas kundzes,
Bet tūkstoš marku nesanāks par abiem.
Ja es tās gribētu jums atmaksāt,
Jūs pacietīgi viņas nesaņemtu.
Sirakūzu Antifols.
No tavas kundzes? Lempi! Kas par kundzi?
Efesas Dromio.
Nu jūsu kundze, mana kundze Feniksā,
Kas gavē vēl, līdz nāksit pusdienā,
Un lūdz, lai ātri steidzas pusdienā.
Sirakūzu Antifols.
Ko? Ņirgāsies man acīs, kad es liedzu?
Še tev vēl viens, tu nelieti!
Sit viņam.
Efesas Dromio.
No dieva puses, esiet mierā, kungs!
Ja rokām vaļu ļausit, tad es kājām.
Aizbēg.
Sirakūzu Antiiois.
Paliesām liekas, kāds šim dulnajam
Rūs visu manu naudu izmānījis.
Es esmu dzirdējis, te blēžu daudz
Un veiklu viltnieku, kas acis māna,
Lien tumši burvji, ļaudīm prātus mulsa,
Un skauģes raganas, kas kropļo miesu,
Ar maskām krāpnieki, ar mīkstām mēlēm
Un nelieši no dažādākām sugām.
Ja tā, tad drīzāk prom no šejienes.
Uz Centauru es steigšos, baidos dikti,
Ka blēdis naudu paglabājis slikti.
Aiziet.
OTRAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA
Efesas Antifola nama priekšā.
Uznāk Adriāna un Luciāna.
Adriāna.
Ne vīrs mans mājās nāk, ne arī kalps,
Ko steigšus aizsūtīju meklēt kungu.
Nu pulksten's, Luciāna, būs jau divi.
Luciāna.
Varbūt kāds tirgotājs to ielūdzis,
No tirgus aizgājis kaut kur viņš pusdienot.
Man šķietas, māsa, sāksim ēst bez rūpēm,
Jo vīrietis par savu vaļu kungs,
Bet laiks par viņu kungs, un, kā tas lemj,
Tā iet un nāk viņš, tāpēc rimsties, māsa.
Adriāna.
Kāpēc gan vīram vairāk vaļas ļauts?
Luciāna.
Tāpēc, ka laukā darīšanu daudz.
Adriāna.
Viņš ļaunotos, ja es to atmērotu.
Luciāna.
Viņš ir priekš tā, lai tevi iegrožotu.
Adriāna.
Tik ēzelis ļauj sevi iegrožot.
Luciāna.
Bet tiepšas gribu kļūme valdīt prot.
Neviena būtne nav šai zemē laista,
Ne jūrā, debesīs, ko nesasaista.
Vai zvērs, vai zivs, vai putns — it visur vīrs
Ir vadītājs un valdnieks tīrs.
Vīrs dievišķāks, tam tāpēc pieder vara,
Viņš zemi, jūru paklausīgu dara,
Tam dvēsele un tāpat stiprāks prāts,
Par zivīm un par putniem augstu pacilāts;
Tāpat viņš sievai kungs un pavēlnieks,
Tāpēc lai viņam paklausīt tev prieks.
Adriāna.
Lai klausīt nenāktos, tak neprecējies tu.
Luciāna.
Nē, laulīb's gultu necietīšu es.
Adriāna.
Kā sieva, drusku brīves tomēr gribētu.
Luciāna.
Es klausīt mācītos, pirms mīlēt sāktu.
Adriāna.
Bet ko, ja vīrs tavs vēlu mājās nāktu?
Luciāna.
Tas manu paklausību nepārmāktu.
Adriana.
Jā, brīdi paciesties, tas gruli nav
To nabadziņu, kas aiz bēdām raud,
Katrs mierinādams laipnu roku glaud'.
Bet, ja tāpat mums sabojātu dzīvi,
Mēs neciestu, bet gaustos tikpat spivi.
Tā tu, kas nepazīsti sievas bēdu,
Man ieteici, lai pacietīgi sēdu,
Bet, ja tu apvainotu sevi viestu,
Pie malas muļķa pacietību sviestu.
Luciāna.
Es kādreiz precēšos, lai mēģinātu. —
Bet, lūk, tavs kalps; nu vīrs ar drīz būs klāt.
Uznāk Elesas Dromio.
Adriāna.
Nu, vai tavs slinkais kungs nu beidzot rokā?
Eiesas Dromio. Nē, bet nupat es biju viņa abās rokās,
abas manas ausis to var apliecināt.
Adriāna.
Tu runāji ar viņu? Ko viņš grib?
Efesas Dromio.
Ai! to viņš man uz ausīm uzrakstīja.
Raksts bija skaidrs, bet es to nesapratu.
Luciāna. Vai tad viņš runāja tik greizi, ka tu nevarēji
nojaust, ko viņš domā?
Efesas Dromio. Nē, viņš tēmēja tik taisni, ka viņa sitie-
nus es varēju nojaust pārāk labi, tomēr tas iznāca
tik greizi, ka es neko nevarēju uztvert.
Adriāna.
Es lūdzu, saki tak — vai nāks viņš mājā?
Man šķiet, viņš vēlas sievai izpatikt.
Efesas Dromio.
Man, kundze, šķiet, kungs traks kā ragainis.
Adriāna.
Ko, nelieti? Kā ragainis un traks?
Efesas Dromio.
Es nesaku: ka ragains virs — bet traks pavisam.
Kad aicināju viņu pusdienās,
Viņš prasa man par tūkstoš zelta markām.
«Laiks ēst,» es saku. «Naudu šurp!» teic viņš.
«Jums cepet's svilst,» es saku. «Naudu šurp!» teic viņš.
«Vai nāksit?» saku es. «Šurpu naudu!» viņš.
«Kur ir tās tūkstoš markas, ko tev devu»?
«Bet sivēns deg!» es saku. «Naudu šurp!» viņš teic.
«Bet kundze …» saku es. «Pie velna kundzi!
Man nav nekādas kundzes, velns lai parauj!»
Luciāna.
Kas teica tā?
Efesas Dromio.
Kas cits kā mūsu kungs.
«Ne sievas man, ne kundzes, ne ar mājas.»
Un uzdevumu, kas bij mēlei dots,
Uz muguras es nesu atpakaļ —
Viņš beigu beigās sapjaukāja mani.
Adriāna.
Ej, nelieti, un tūliņ ved to šurpu!
Efesas Dromio.
Vēl iet un vēlreiz dabūt kāvienu?
No dieva puses, sūtiet kādu citu!
Adriāna.
Ej, palaidni, vai pauri pārsitīšu!
Efesas Dromio.
To krustu svētīs viņš ar jaunām plaukām,
Tā tiks man jūsu apsvētīla galva.
Adriāna.
Prom, pļāpu kule, atved kungu šurp!
Efesas Dromio.
Vai es tik apaļš esmu, ka jūs mani
Kā bumbu kājām spārdāt šurp un turp?
Jūs mani dzenājat gan šurp, gan turp,
Ja ilgi tā — vairs netikt it ne kurp.