VILJAMS ŠEKSPĪRS
KARALIS LIRS
Lirs, Britānijas karalis
Francijas karalis
Burgundijas hercogs
Kornvalas hercogs
Albānijas hercogs
Grāls Glosters
Grāls Kents
Edgars, Glostera dēls
Edmunds, Glostera ārlaulības dēls
Lira āksts
Korens, pils galminieks Osvalds, Gonerilas pils uzraugs Ārsts
Kāds virsnieks Edmunda pavadorūbā Kāds bruņinieks Kordē/ijas galmā Kāds herolds
Kāds vecs virs, grāfa Glostera zemnieks Kornvala apkalpotāji Gonerila ļ
Regana i kara|a Lira meitas Kordēlija ļ
Bruņinieki karaļa pavadonībā, virsnieki, vēstneši, zaldāti un pavadoņi.
Notiek Britānijā.
Ienāk grāls Kents, grāls Glosters un Edmunds.
Kents. Man līdz šim likās, ka karalis vairāk mii Albānijas nekā Kornvalas hercogu.
Glosters. Tā mums vienmēr likās, bet tagad valsts sadalīšanā nav redzams, kuru no hercogiem viņš vērtē augstāk, jo daļas ir tik līdzīgas, ka nevar novērot vienas vai otras pārsvaru.
Kents. Vai tas nav jūsu dēls, milord?
Glosters. Viņa audzināšanu uzņēmos, mans kungs; man tik bieži nācās nosarkt, atzīstot viņu par savu dēlu, ka nu jau esmu pilnīgi norūdīts pret to.
Kents. Nesaprotu jūs.
Glosters. Toties labāk sapratāmies mēs ar viņa māti, un no šīs saprašanās iznāca viņai dēla atrašanās vēl agrāk nekā vīra ierašanās. — Vai nu saprotat, kāda še pārprašanās?
Kents. Es nebūt nevaru vēlēties, lai tā nebūtu notikusi, kad sekas tik raženas.
Glosters. Man gan ir arī likumīgs dēls, dažus gadus vecāks, bet es viņu neuzskatu labāku par šo. Kaut gan šis šķelmis ieradās pasaulē drusku vīzdegunīgi un agrāk, nekā viņu aicināja, tomēr viņa māte bija skaista un viņas mīlestība man piešķīra tik daudz prieka, ka gribot negribot šis skangala bērns bija jāatzīst. — Vai pazīsti šo godājamo kungu, Edmund?
Edmunds. Nē, mans kungs.
Glosters. Tas ir grāfs Kents; cienī viņu arvien, viņš ir mans godājamais draugs!
Edmunds.
Esmu gatavs pakalpot jūsu godībai.
Kents. Jūs man patīkat, un es vēlētos ar jums iepazīties tuvāk.
Edmunds. Milord, es centīšos izpelnīties jūsu labvēlību.
Glosters. Deviņus gadus viņš nav mājās bijis, un tūliņ viņam jādodas atkal prom. — Klau, karalis nāk!
Atskan taures.
Ienāk karalis Lirs, hercogi — Kornvals un Albāniļs, karaļa meitas — Gonerila, Regana un Kordēlija kopā ar pavadoņiem.
Karalim pa priekšu nes kroni.
Līrs. Ej, Gloster, saņem franču karali un Burgundijas hercogu!
Glosters. Jā, ser!
Glosters aiziet kopā ar Edmundu.
Līrs.
Mēs tikmēr savus senos nolūkus Jums atklāsim. — Kur zemes karte?
Viņam pasniedz zemes karti.
Dzirdiet:
Mēs valsti trijās daļās izdalām Un gribam karaļvaras rūpestus No sevis novelt nost uz jauniem pleciem; Bez nastas vieglāk iet mums kapam pretī.
Pagriezdamies pret hercogiem.
Vispirms tu, Kornval, mūsu mīļais dēls, Tad, mums ne mazāk mīļais Albānij, — Mēs gribam šeit jums darīt zināmu, Ko savām meitām dodam pūrā līdzi, Lai spētu nākamībā novērst ķildas; Un burgundu un franču valdnieki, Kas sacenšas pēc Kordēlijas rokas, Kā viesi pušķodami mūsu galmu, Še saņems atbildi. — Nu, mīļās meitas, Kad mēs nu karaļvaru noliekam Un viņas priekšrocības, sakiet — kura No visām trijām mūs visvairāk mīl? Lai balva līdzinātos mīlestībai Un īstais nopelns tiktu atalgots. — Tev, Gonerilai, manai vecākai, Ir pirmais vārds!
Gonerila.
Cik ļoti es jūs mīlu, Mans tēvs un kungs, nav vārdiem izsakāms! Jūs dārgāks man par acu spožumu, Par visu, kas vien cēls un rets, un daiļš, Par brīvību, par visām pasaul's mantām, Par godu, laimi, pašu dzīvību! Nemūžam tā vēl tēvs nav mīlēts ticis, — Tur mēle pamirst, elpa aizraujas … Bet vairāk vēl, daudz vairāk es jūs mīlu!
Kordēlija
sāņus.
Ko man gan teikt? — Tik klusu ciest un mīlēt.
rādīdams Gonerilai uz zemes kartes.
Šo visu novadu, no šejienes Līdz turienei, ar zaļiem mežiem, druvām, Ar pilnām upēm, treknām ganībām Mēs tevim atdodam un tavai ciltij Uz augu augumiem. —
Reganai.
Nu tevim vārds, Tu mūsu otrā meita Regana!
Regana.
Es, ser, tās pašas sugas atvase Un manai māsai līdzi ieskaitāma. Man sirds jūt visu to, ko viņa teica, Bet viņa teica maz; man katris prieks, Pat augstākais, ir pretīgs, — dzīves laime Man vienīgā ir un būs — mdēt jūs, Man tēvs un kungs!
Kordēlija
pie sevis.
Ak, cik es nabaga! Bet nē, — es zinu, mana mīlestība Ir vairāk vērts par viņu skaļiem vārdiem.
Līrs
Reganai, tāpat rādīdams uz zemes kartes.
Šo otro mūsu zemju trešdaļu Tev, Regana, par dzimtu dāvājam; Tā vērtībā un skaistumā ir tāda Kā pirmā trešdaļa.
Kordēliļai.
Nu, mūsu prieks,
Tu pastarā, ne pēdējā! — Pēc tevis Prec reizē Francija un Burgundija,
Ar vīnu un ar pienu vilinot; Ko teiksi tu, lai sevim izpelnītu Vēl bagātāku lomu nekā māsas?
Kordēlija.
Neko, mans karali.
Līrs. Neko?
Kordēlija. Neko.
Līrs.
Kā? — No nekā nekas jau neiznāks; Jel saki vārdu!
Kordēlija.
Ak, es nelaimīgā! Pār lūpām nenāk man, ko dzija sirds Tik slepus glabā; es jūs mīlu, tēvs, Kā bērnam nākas mīlēt, — vairāk ne, Nedz mazāk.
Līrs.
Kā, mans bērns? Jel pārlabo Šos vārdus, neizposti savu laimi!
Kordēlija.
Jūs, labais tēvs, man devāt dzīvību, Jūs mani audzējāt un mīlējāt, — Pēc pienākuma es jums atmaksāju: Es mīlu, cienu jūs, es klausu jums. — Kam māsām vīri, ja tās apgalvo, Ka mīlot tikai jūs? — Ir man būs reiz Pie vīra jāiet, tad ar manu roku Viņš dabūs līdz pus' — manas mīlestības, Pus' — manu rūpju, manas gādības; Es neprecētos, tikai tēvu mīlot, Kā māsas.
Līrs.
Vai tu saki to no sirds?
Kordēlija.
No visas sirds, mans labais karali!
Līrs.
Tik jauna un tik nejūtīga sirds!
Kordēlija.
Cik jauna, ser, tik patiesa. Līrs.
Kad tā, —
Tad patiesība lai tavs vienīgs pūrs! Pie saules zvēru, Hekates un nakts, Pie visiem zvaigžņu slepenajiem spēkiem, Kas dod mums dzīvību un nāvi nes: Es atsakos no visām tēva rūpēm, No visas kopības, no asins saitēm! Tu sveša man pēc dzimuma un sirds No šodienas uz mūžiem! — Niknais skits Un sumpurnis, kas, dzīts no rijības, Pats savus bērnus apēd, turpmāk būs Man tikpat mīļš un sirdī modinās Man tādas pašas jūtas, kādas tu, Ko reiz par bērnu saucu . . .
Kents.
Augstais kungs .. .
Līrs.
Ciet klusu, Kent! — Es saku, nestājies Starp pūķi un starp viņa niknumu! — Es viņu vairāk mīlēju par visām, Es cerēju, tur būs man gādniece Uz vecām dienām. —
Kordēlijai.
Prom no manām acīm!
Lai kapā man nav miera, ja es tevi
Sev neatrauju nost no tēva sirds! Saukt franču karali!
Viens no pavadoņiem aizsteidzas projām.
Kurš iet? — Sauc šurp Ir burgundieti! —
Hercogiem.
Albānij un Kornval, Pie jūsu sievu pūra dodam jums Vēl klāt šai trešai meitai lemto daļu. — Lai lepnums, ko tā sauc par patiesību, Tai atrod vīru! — Jums es nododu Se visas tiesības un visu varu, — Mēs paši līdz ar simtu bruņinieku Pa mēnesim pie katra dzīvosim. Mēs paturam tik karalisko vārdu Un goda titulus; jūs valdīsiet, Jums zemes ienākumus atstājam Un visus nodokļus un rīcību, Jums, mīļie dēli! — Tam par apliecību Še dalāties šai kronī.
Nodod tiem viņa priekšā nolikto kroni.
Kents.
Ser, aizvien Es tevi cienīju kā karali, Kā tēvu mīlēju, tev kalpoju, Par tevi dievu priekšā aizlūdzos . . .
Līrs.
Kad loks ir uzvilkts, bēdz, — var bulta ķert
Kents.
Lai ķer man sirdi, laid! — Pret pieklājību Var grēkot Kents, kad karalis — pats Līrs Pret prātu grēko. — Vecais vīrs, ko dari? — Vai domā, pienākums tur baidās runāt, Kur vara tikai glaimiem uzklausās?!
Gods runāt spiež, kad valdnieks kļūst bez prāta.
Jel atjēdzies! Jel neļauj pastāvēt
Šai lielai netaisnībai! — Savu galvu
Es lieku ķīlā: tava Kordēlija
Ne mazāk tevi mīl par citām meitām;
Jo pilnai sirdij tikai vāja balss,
Bet toties tukšas atskan skaļos vārdos.
Līrs.
Kent, nerunā, ja dzivība tev dārga! Kents.
Tā bij man dārga: tevi sargājot Pret tavu ienaidnieku niknumu, — Kā es lai baidos, kad tā jāziedo, Lai tevi glābtu?!
Līrs.
Prom no manām acīm! Kents.
Nē, skaties šurpu, Līr, un ļauj man būt Aizvien par tavu acu redzokli!
Līrs.
Pie Apollona! . ..
Kents.
Jā, pie Apollona, Tu velti dievu piesauc.
Līrs,
roku pie zobena likdams.
Spītīgs vergs!
Albānijas un Kornvalas hercogi metas starpā.
Jel stājies, ser!
Kents.
Ej nokauj savu ārstu
Un kalpo savai niknai vājībai! —
Es saku: «Atcel savu dalījumu,» — Vai, līdz vēl mana rīkle spēs, es kliegšu: «Tu dari netaisni!»
Līrs.
Tad uzklausies,
Tu dumpinieks! Tev jāklausa savs kungs! Tu raudzīji mums ieteikt vārdu lauzt, Ko mūžam nedarām, un pārdrošībā Tu nostājies starp mūsu spriedumu Un mūsu varu, — tas nav pielaižams! — Tad dzirdi, ko visžēlīgi mēs spriežam Par taviem agrākajiem nopelniem: Tev piecas dienas dodam sagādāt, Kas vien tev vajadzīgs pret dzīves likstām, Bet sestā vācies prom no mūsu valsts! Ja desmitā tavs novalkātais skelets Vēl tēvijā tiks atrasts — nāve tev! Nu prom! Zvēru tev pie Jupit'ra: Šo spriedumu es neatcelšu!
Kents. Ser!
Tad paliec sveiks! Ja tads tu parādies, Tad brīvībā kļūs tas, kas trimdā ies.
Pagriezdamies pret Kordēliju.
Tu bērns! — Kaut dievi tevi sargātu Par cēlām domām, taisno valodu!
Māsām Goneriiai un Reganai.
Bet jums es vēlu darbos pierādīt, Ka mīla sirdīs jums, ne vārdos mīt!
Hercogiem un citiem galma ļaudīm.
Jūs lepnie kungi, Kents jūs sveicina! Viņš būs tas pats ir tālā svešumā.
Aiziet.
Taurēm atskanot, ienāk grāls Glosters, līdz ar viņu Francijas karalis un Burgundijas hercogs ar saviem pavadoņiem.
Glosters.
Se, augstība, ir karalis un hercogs! Līrs.
Jūs augstais hercog, — jūs ar karali Pēc manas meitas rokas sacentāties, — Pie jums vispirms es griežos, sakiet man: Cik jūs vismazāk pūrā vēlaties, Jeb vai jūs atkāpjaties?
Burgundijas hercogs. Augstais kungs,
Man pietiek, ko jūs paši solījāt, — Un mazāk jūs jau nedosiet.
Līrs.
Mans hercog, —
Kad pūru solījām, tā bij mums dārga, — Nu cena kritusi.
Uz Kordēliļu rādot.
Lūk, tur tā stāv!
Ja viņas vājais, necildenais tēls, Kam līdzi dodam savu dusmību Un vairāk it nekā, jums patīk, ser, Tad ņemiet viņu.
Hercogs.
Man trūkst atbildes.
Līrs. Ser!
Vai gribat viņu līdz ar visām vainām . .. Tā ienīsta no mums, tai pūrā lāsts, Caur svētiem zvērestiem tā atstumta No mūsu sirds . .. vai gribat viņu?
Hercogs. Ser!
Man tādā reizē grūti izvēlēt. . .
LĪts.
Tad atstājiet to, ser, jo, dieva vārds, Es negrozīšu savu spriedumu!
Francijas karalim pievērsdamies.
Un, jūsu augstība, mēs nevēlētos Sev atsvešināt jūsu draudzību, Jums dodot meitu, kuru paši nīstam; Ser, ņemiet cienīgāku, atmetiet Šo nicināto būtni, kuru daba Jau pati atmet!
Francijas karalis. Tiešām dīvaini!
Ko tā, kas nule bij jums acuraugs Un dārgais lolojums, un dieveklis, Un balzams vecumam, — ko spēja gan Tā mirklī padarīt tik briesmīgu, Ka pēkšņi trūka visas mīļās saites?! Te vai nu noziegums būs šausmu pilns Un pretdabisks, un riebīgs, jeb vai jūs Ne tā to mīlējāt, kā slavējāties? — Bet ticēt to, ka viņa briesmone, Man liedzas prāts, — tas būtu brīnums.
Kordēlija
Lirām.
Ser,
Es vienu tikai lūdzu: nav man dots
Ar medus mēli teikt, ko nedomāju,
Kaut nodomāto mēdzu izdarīt,
Pirms runāju par to, — tad sakiet klaji:
Ka nav nedz noziegums, nedz kauna darbs,
Nedz kāda laža, netiklība, negods,
Kas jūsu sirdi manim laupījis, —
Nē, vainīgs trūkums, kurš man manta šķiet,
Man kāru acu, glaimas mēles trūkst!
Es lepna uz šo trūkumu, kaut viņš
Man jūsu dusmas ienesis, mans tēvs.
Līts.
Tev labāk būtu bijis nepiedzimt, Ne tādai dzīvot man par īgnumu!
Francijas karalis.
Tas viss? — Tad vainīga tik kaunība, Kas bieži nespēj vārdos izteikt to, Ko domā darīt?! —
Hercogam.
Burgundijas hercog,
Ko teiksiet viņai? — Mīla nav vairs mīla, Kad aprēķini klāt tai piejaucas, Kas mērķim sveši. — Gribat viņu ņemt? Tā pati sevim pūrs.
Hercogs.
Ser, augstais Līr, Tik dodiet to, ko paši solījāt, Un tūdaļ ņemšu Kordēlijas roku Un viņa kļūs par hercogieni.
Līrs. Nē!
Ko zvērēju, — to turēšu!
Hercogs. Jā, tad . . . Man žēl.
Kordēliļai.
Jūs reizē tēvu zaudējat Un vīru.
Kordēlija.
Nepūlieties nožēlot!
Kam manta vien, ne mīlestība rūp,
Tam mūžam sieva nebūšu.
Francijas karalis. Tu daiļā, —
Tu nabadzībā — vēl jo bagātāka,
Tu kaunā nolikta — vēl cienīgāka, Vēl mīļāka! — Šo dvēsles cēlību, Ko citi aizsviež, es sev paceļu; Cik brīnišķi — kur citi naidā peļ, Man sirdī iedeg karsta mīlestība!
Pret Liru pagriezdamies.
Ko, Līr, tu atstūmi no savas sirds, Tai skaistās franču zemes kronis mirdz!
Burgundijas hercogam.
Man neatņems vairs visa Burgundija To dārgo mantu, ko še necienīja.
Kordēlijai.
Teic mierā ardievas šai bargai saimei, Es tevi pretī vedu jaunai laimei! —
Līts.
Nu ņem to vien, tā tava, karali; Tā mūsu meita nav, lai mūžam vairs Mums acīs nerādās. — Lai viņa staigā Bez tēva svētības, ar lāstu vaigā! — Nāc, iesim, cēlais Burgundijas hercog!
Atskan taures. Līrs, Burgundijas hercogs, Kornvals, Albānijs, Glosters un pavadoņi aiziet.
Francijas karalis
Kordēlijai.
Ej, Kordēlija, atvadies no māsām! Kordēlija
māsām.
Jūs tēva dārgumi, — ar asarām Jūs māsa atstāj.
Sāņus.
Es jūs pazīstu,
Bet jūsu kļūdas vārdā saukt man riebj Kā māsai. —
Ska/i.
Novēlu, lai jūsu sirds
Par tēvu rūpētos, kā lielījāties!
Sāņus.
Ak, ja viņš pievērstu man mīļu prātu, Es vēl daudz mīļāk viņu apgādātu!
Skali.
Nu esat abas sveikas!
Gonerila. Nemāci
Mums mūsu pienākumus.
Regana.
Labāk domā,
Kā vīram izpatikt, kurš tevi ņēmis Kā laimes drumslas! — Bērna sirds tev trūka, Par to tev arī pūrs ne visai tūka.
Kordēlija.
Laiks atklās viltus segā apslēptos, Un liekulība kaunu iemantos. — Nu esiet laimīgas!
Francijas karalis. Nāc, Kordēlija!
Karalis un Kordēlija aiziet līdz ar saviem pavadoņiem.
Gonerila
Reganai.
Mās, man ar tevi daudz kas jāpārrunā, kas attiecas uz mums abām. Es domāju, mūsu tēvs grib šo pašu vakaru doties projām.
Regana. Ja, un taisni pie tevis; nākošu menesi viņš bus pie mums.
Gonerila. Redzi, cik untumains viņš uz vecumu kļuvis; to esam piedzīvojušas ne vienu reizi vien ir agrāk. Viņš aizvien mīlēja mūsu māsu visvairāk, un palūk nu, ar kādu neprātīgu pārsteigšanos viņš viņu tagad atstūma; tas jau gluži duras acīs.
Regana. Vecuma vājība; viņš arī nekad nav pratis savaldīties un pats sevi maz pazinis.
Gonerila. Jau savos labākajos spēka gados viņš bieži ļāvās aizrauties no ātrām dusmām; un nu mums uz viņa vecām dienām jāgaida ne tikai nepatikšanas no parašām, kas viņā sen iesakņojušās, bet arī vēl untums un stūrgalvība, kādi uznāk līdz ar slimīgu un īdzīgu vecumu.