JAUNĀS GIBONAS JOKDARI

I

— Es gandrīz vai baidos ņemt jūs līdzi uz Jauno Gibonu, — teica Deivids Grīfs. — Es šo to panācu tikai tad, kad jūs un angļi devāt man rīcības brīvību un atstā­jāt salu.

Vallenšteins, vācu rezidents no Bugenvilas, ielēja sev skotu viskiju ar sodu un pasmaidīja.

— Mēs noņemam cepuri jūsu priekšā, mister Grīf, — viņš sacīja nevainojamā angļu valodā. — Jūs šajā velna salā esat paveicis brīnumus. Mēs arī turpmāk nejauksi­mies jūsu darīšanās. Tā ir īsta velna sala, bet vecais Koho ir vislielākais velns no viņiem visiem. Mēs nekādi nevārējām saprasties ar viņu. Viņš ir melis, bet nav no muļķu mājām. Tas ir melnais Napoleons, galvu mednieks, Taleirāns, kas ēd cilvēkus. Atminos, ka pirms sešiem ga­diem es ierados šeit ar angļu kreiseri. Melnie, protams, sabēga kriīinos, bet mēs atradām vairākus, kuriem nebija izdevies aizbēgt. Viņu vidū bija Koho pēdējā sieva. Divas dienas un divas naktis viņa aiz vienas rokas bija karā­jusies saulē. Mēs viņu noņēmām, un tomēr viņa nomira. Pēc tam mēs atradām trīs aukstā tekošā ūdenī līdz kak­lam iegremdētas sievietes. Viņām bija pārlauzti visi kauli un locītavas. Tas, jādomā, bija darīts, lai viņas kļūtu mīkstākas ēšanai. Sievietes vēl bija dzīvas. Viņu dzīvot­spēja bija ievērības cienīga. Visvecākā no viņām nodzī­voja vēl apmēram desmit dienas. Lūk, kādu diētu ievēroja Koho! Nav arī nekāds brīnums — viņš ir īsts meža zvērs. Mēs netiekam un netiekam skaidrībā, kā jums izdevies viņu pieradināt.

— Es neteiktu, ka viņš ir pieradināts, — atbildēja Grīfs, — lai gan viņš paretam atnāk un ēd no rokas.

— Jūs esat sasniedzis vairāk nekā mēs ar saviem krei­seriem. Nedz vācietis, nedz anglis nav viņu redzējis. Jūs bijāt pirmais.

— Nē, pirmais bija Makteivišs, — iebilda Grīfs.

— Ak jā, atceros šo mazo, kalsnējo skotu.— Vallenšteins iedzēra viskiju. — Viņš iesaukts par Nomierinātāju, vai ne?

Grīfs pamāja ar galvu.

— Viņam jūs maksājot lielāku algu nekā man vai angļu rezidentam.

— Tā laikam ir gan, — piekrita Grīfs. — Redzat, ne­apvainojieties par to, viņš patiešām ir tā vērts. Viņš vien­mēr ir tur, kur notiek nekārtības. Viņš ir īsts burvis. Ar viņa palīdzību es varēju apmesties Jaunajā Gibonā. Pašlaik viņš atrodas Malaitā, kur ierīko man plantāciju.

— Pirmo?

— Visā Malaitā nav pat nevienas tirdzniecības stacijas. Vervētāji vēl aizvien lieto segtās laivas ar sarūsējušu dzeloņstiepli apkārt. Tagad tur ir plantācija. Mēs būsim tur pēc pusstundas. — Viņš iedeva viesim tālskati. — Pa kreisi no bungalo ir nojumes laivām, aizmugurē barakas, bet pa labi — nojumes koprai. Mēs to žāvējam, kaut ne­lielos daudzumos. Vecais Koho ir tiktāl civilizējies, ka var pavēlēt saviem ļaudīm lasīt kokosriekstus. Tur ir tās upes ieteka, kurā mēs atradām mirkstam trīs sievietes.

«Brīnums» gāja taisni uz enkurvietu. Tas laiski šūpojās it kā no stikla izlietajos viļņos, atstādams aiz sevis sa- ņirbinātu ūdeni. Musonu sezona gāja uz beigām, un gaiss bija smags un tropiska mitruma piesātināts, debesis aiz- vilkušās ar svina pelēkiem bezveidīgiem mākoņiem. Ne­līdzeno piekrasti aizsedza mākoņu grēdas un brāzmu grīs­tes, caur kurām-pavīdēja zemesragi un salas iekšienē at­rodošos kalnu virsotnes. Vienu zemesragu nežēlīgi zvīlēja saule, otram — labi ja jūdzi tālāk — pāri gāja spēcīga lietus gāze.

Tā bija Jaunā Gibona — mitra, auglīga un mežonīga sala, kas atradās piecdesmit jūdzes no Suazelas. Pēc sava ģeogrāfiskā stāvokļa tā ietilpa Zālamana salu grupā. Po­litiski tā atradās vācu un angļu ietekmē, tāpēc šo salu pārvaldīja abu valstu pastāvīgie pilnvarotie. Jaunās Gi- bonas pārvalde gan pastāvēja tikai uz papīra kā vienas, tā otras valsts koloniālajās iestādēs. īsta kontrole vis­pār nepastāvēja un nekad nebija pastāvējusi. Trepangu zvejnieki vecos laikos bija braukuši garām šai salai. San­dalkoka tirgotāji pēc bēdīgiem piedzīvojumiem ar smagām sekām arī vairs neapmeklēja to. Melnādaino vervētājiem nekad nebija izdevies savervēt šajā salā kaut vienu strād­nieku, un pēc tam, kad uz šonera «Dorsets» bija apslēp- kavota visa apkalpe, sala tika atstāta savā ziņā. Vēlāk kāda vācu sabiedrība mēģināja ierīkot tur kokospalmu plantāciju, bet, kad vairākiem pārvaldniekiem un diezgan daudziem salīgtiem strādniekiem bija nogrieztas galvas, plantācija tika pamesta. Vācu un angļu kreiseriem neizde­vās vest iezemiešus pie prāta. Misionāru sabiedrības čet­ras reizes mēģināja miera ceļā iekarot salu, un četras reizes slimības un slepkavības piespieda tās atkāpties. Bija vēl citi kreiseri un nomierināšanas mēģinājumi, bet tie neguva nekādus panākumus. Kanibāli allaž iebēga džungļos un pasmējās par kaucošajām granātām. Kad kara kuģi bija prom, viņi bez sevišķām pūlēm atjaunoja nodedzinātās salmu būdas un sagrautos pavardus.

Jaunā Gibona bija liela sala, simt piecdesmit jūdžu gara un septiņdesmit piecas jūdzes plata. Tās vēja puses krasts bija klinšains, bez nevienas enkurvietas un līcīša, un to apdzīvoja ciltis, kas pastāvīgi karoja cita ar citu — vismaz līdz tam laikam, kad parādījās Koho, kurš, līdzīgi Kamehameham, ar ieroču spēku un prasmīgu politiku sa­liedēja lielāko daļu cilšu stiprā savienībā. Koho rīkojās pilnīgi pareizi, aizliegdams ciltīm nodibināt jebkādus sa­karus ar baltajiem, jo no tā bija atkarīga viņa paša cilts eksistence, un pēc pēdējā kreisera apmeklējuma viņš viens pārvaldīja salu, kamēr tuksnesīgajā krastā, kur kādreiz bija stāvējis vācu bungalo un barakas, un angļu misio­nāru mājas, izkāpa Deivids Grīfs un Makteivišs Nomieri- nātājs.

Pēc tam bija kari, viltus pamieri un atkal kari. Mazais, sausnējais skots prata tiklab sacelt dumpjus, kā arī ap­slāpēt tos un, nebūdams apmierināts ar to, ka viņa rokās ir tikai šī piekraste, atveda malaitiešus un pa meža cūku takām ielauzās dziļi, dziļi džungļos. Viņš dedzināja cie­mus tik ilgi, kamēr Koho apnika tos atjaunot, un, kad viņš saņēma gūstā Koho vecāko dēlu, virsaitis bija spiests sākt sarunas. Makteivišs noteica galvu apmaiņas kursu. Par katru baltā cilvēka galvu viņš apsolīja nocirst galvu desmit Koho ļaudīm. Kad vecais pārliecinājās, ka skots tur doto vārdu, pirmo reizi iestājās īsts miers. Makteivišs pa to laiku bija paguvis uzcelt bungalo un barakas, izcir­tis krastmalā necaurejamos džungļu biezokņus un sācis ierīkot plantāciju. Pēc tam viņš devās uz Tasmānas salu, kur bija izcēlušās nekārtības melno baku dēļ: vietējie pūšļotāji uzskatīja, ka epidēmijas sākums meklējams Grifa plantācijās. Pēc gada viņu atsauca atpakaļ uz Jauno Gi- bonu, lai pievilktu grožus iezemiešiem, un Koho, piespiedu kārtā atdevis baltajiem divtūkstoš kokosriekstu, no­sprieda, ka izdevīgāk ir dzīvot mierā un pārdot riekstus. Turklāt viņam vairs nebija ari jaunības degsmes. Koho bija kļuvis vecs un kliboja ar vienu kāju, ko bija caur­urbusi angļu šautenes lode.

II

— Havaju salās es pazinu kādu puisi, — teica Grifs,

— cukurniedru plantācijas uzraugu, kurš lietoja āmuru un desmit pensu naglu.

Viņi sēdēja plašajā bungalo verandā un vēroja, kā Jau­nās Gibonas plantāciju pārvaldnieks Vērts ārstē slimos. Sie puiši bija no Jaunās Džordžijas. Viņu bija kādi div­padsmit, un pēdējais palika iezemietis, kam sāpēja zobs. Pirmais mēģinājums Vērtam neizdevās. Ar vienu roku viņš rauša no pieres sviedrus, otrā vicināja knaibles.

— Droši vien dažam labam salauzis žokli, — drūmi ieminējās Vallenšteins.

Grifs papurināja galvu. Vallenšteins pavīpsnāja un pa­rāva uz augšu uzacis.

— Viņš vismaz to nav teicis, — paskaidroja Grīfs.

— Gluži otrādi: viņš apgalvoja man, ka viņam operācija izdodoties uzreiz.

— Es redzēju, kā to dara, kad biju otrais palīgs uz kāda prečinieka, — ierunājās kapteinis Vords. — Vecais kapteinis lietoja drīvējamo vālīti un trošu vijamo tērauda iesmu. Ar vienu sitienu zobs bija ārā ar visu sakni.

— Es dodu priekšroku knaiblēm, — drūmi norūca Vērts, iebāzdams melnādainajam mutē savu darbarīku. Kad viņš parāva, pacients novaidējās un palēcās. — Palīdziet man kāds un pieturiet viņu, — lūdza pārvaldnieks.

Grīfs un Vallenšteins no abām pusēm satvēra un stingri turēja melnādaino. Viņš savukārt spirinājās pretī un, sa­kodis zobus, nelaida vaļā knaibles. Ļaužu pulciņš šūpojās uz priekšu un atpakaļ. No tādas piepūles neciešamajā tveicē visiem straumēm plūda sviedri. Arī melnādainais svīda, taču nevis no karstuma, bet gan no mokošajām sā­pēm. Krēsls, uz kura viņš sēdēja, apgāzās. Kapteinis Vords pārtrauca darbu, lai iedzertu, un mēģināja uzmundrināt nelaimīgo. Vērts lūdza, lai asistenti vēl pietur slimnieku, un turpināja darbu, līdz zobs nokrakšķēja un laukā bija.

Neviens nemanīja mazo, melno cilvēciņu, kas bija uz- steberējis augšā pa kāpnēm un vēroja notiekošo. Koho bija konservatīvs. Viņa tēvs nebija valkājis nevienu ap­ģērba gabalu, un viņš rīkojās tāpat, neapsēja pat gurn- autu. Daudzie tukšie caurumi degunā, lūpās un ausīs lie­cināja par sen jau pārgājušo greznošanās kaislību. Ausu caurumiņi bija izplēsti, un savītušās miesas strēmelītes nokarājās līdz pašiem pleciem. Tagad viņš savas ausis vērtēja tikai no derīguma viedokļa: vienā no mazajiem caurumiem bija iesprausta īsa māla pīpīte. Koho ap vidu bija lēta josta, un starp tās mākslīgo ādu un viņa paša ādu bija iebāzts kails gara naža asmens. Pie jostas karā­jās bambusa kastīte. Rokā Koho turēja īsu lielkalibra šau­teni. Viņš bija neiedomājami netīrs un rētu izraibināts; visbriesmīgāko rētu, kuras dēļ kreisās kājas liels bija sa­rucis uz pusi mazāks, bija atstājusi šautenes lode. Iedu- busī mute liecināja, ka vecajam palicis pavisam maz zobu. Seja un ķermenis bija krunkaini un it kā izžuvuši, bet tuvu stāvošās, mazās, melnām pērlēm līdzīgās acis spoži mirdzēja un tajā pašā laikā ar savu tramīgo un īdzīgo izteiksmi vairāk atgādināja pērtiķa nekā cilvēka acis.

Koho skatījās, smīnēdams kā ļauns mērkaķēns. Prieks par pacienta ciešanām bija dabisks, tāpēc ka viņš pats dzīvoja sāpju pasaulē. Viņš pats bija daudz cietis savā mūžā, bet vēl vairāk ciešanu bija sagādājis citiem. Kad slimais zobs beidzot bija šķīries no savas vietas žokļa kaulā un knaibles, ar nepatīkamu troksni novilktas gar pārējiem zobiem, izņemtas no mutes, Koho acis līksmi iezaigojās un viņš jautri palūkojās uz nabaga melnādaino, kas bija sabrucis uz verandas grīdas un, saķēris galvu, neganti vaidēja.

— Man šķiet, ka viņš tūlīt paģībs, — teica Grīfs, noliek­damies pār upuri. — Kapteini Vord, lūdzu, iedodiet viņam padzerties! Jūs, Vert, pats arī iedzeriet, jūs taču drebat kā lapa!

— Es arī iedzeršu, — sacīja Vallenšteins, norausdams no pieres sviedrus. Viņš ieraudzīja uz grīdas Koho ēnu, bet pēc tam ari pašu virsaiti. — Ē, kas tad tas?

— Hallo, Koho! — laipni sveicināja Grīfs, zinādams, ka roku sniegt neklājas.

Tas bija viens no tambo, ko Koho bija noteikuši pūšļo­tāji pēc viņa piedzimšanas: viņa miesa nekad nedrīkstēja saskarties ar baltā cilvēka miesu. Vērts un «Brīnuma» kapteinis Vords sveicināja iezemieti, bet Vērts, ieraudzījis snaideru, sarauca pieri, tāpēc ka tas bija viens no džungļu iemītnieku tambo: viņi nedrīkstēja rādīties plantācijā ar ieroci. Šautenēm piemita nejauks paradums šādos gadī­jumos pēkšņi izšaut. Pārvaldnieks sasita plaukstas, un ve­randā ieskrēja melnādains sulainis, kas bija savervēts Sankristobalā. Vērts deva zīmi, un sulainis, paņēmis ap­meklētāja šauteni, ienesa to bungalo.

— Koho, — teica Grīfs, rādīdams uz vācu rezidentu,

— tas ir lielais saimnieks no Bugenvilas, godavārds, ļoti liels saimnieks.

Koho, atcerēdamies dažādos agrāk atbraukušos vācu kreiserus, pasmaidīja, un viņa acīs iegailējās nelāgu at­miņu uguntiņas.

— Nesniedziet viņam roku, Vallenštein, — brīdināja Grīfs. — Jūs taču zināt viņu tambo. — Tad viņš pagriezās pret Koho. — Godavārds, tu esi pārāk aptaukojies. Vai tu negribi apprecēt jaunu Mēriju, ko?

— Mans ir par vecu, — atteica Koho, gurdeni papu­rinādams galvu. — Mans vairs nemīl Mērijas. Manam vairs negaršo kai-kai (ēdiens). Mans drīz mirs pavisam.— Viņš zīmīgi paskatījās uz Vērtu, kas, atgāzis galvu, tuk­šoja glāzi. — Manam garšo rums.

Grīfs pašūpoja galvu.

— Tas melnajam ir tatnbo.

— Šim melnam tas nav tambo, « iebilda Koho, pa­mezdams ar galvu uz vaidošā strādnieka pusi.

— Tas puisis ir slims, — paskaidroja Grīfs.

— Mans ar ir slims.

— Tu esi liels melis, — iesmiedamies teica Grīfs.

— Rums ir tambo, visu laiku tambo. Tagad, Koho, mums ir liela saruna ar šo lielo saimnieku.

Un viņš kopā ar Vallenšteinu un veco virsaiti apsēdās verandā, lai apspriestu valsts lietas. Viņi uzslavēja Koho par to, ka tas uzturējis mierīgas attiecības, bet virsaitis atsaucās uz vecuma nespēku un zvērēja, ka miers būs mūžīgs. Tad sprieda par vācu plantācijas ierīkošanu div­desmit jūdžu attālumā no šejienes. Zeme, protams, bija jāpērk no Koho, un viņi vienojās, ka maksās ar tabaku, nažiem, krellēm, pīpēm, cirvjiem, jūras cūku zobiem un gliemežvāku naudu — ar visu ko, tikai ne ar rumu. Sa­runājoties Koho paskatījās pa logu un ieraudzīja Vērtu, kas jauca kopā zāles un lika zāļu pudeles atpakaļ aptie­ciņā. Bez tam viņš redzēja, ka pārvaldnieks, pabeigdams darbu, ielej sev viskiju. Koho labi ievēroja pudeli. Un, kaut gan viņš slaistījās pa istabu vēl gandrīz stundu pēc tam, kad saruna bija beigusies, viņam negadījās izdevīgs brī­dis, kad neviena nebūtu iekšā. Kad Grīfs un Vērts apsē­dās, lai sāktu lietišķu sarunu, Koho atmeta ar roku gai­dīšanai.

— Mans ies uz šoneris, — viņš paziņoja, pagriezās un izkliboja laukā.

— Kā noplakusi viņa varenība! — Grīfs iesmējās. — Sa­vādi ir, iedomājoties, ka tas ir tas pats Koho, kas bija nežēlīgākais un asinskārākais slepkava visās Zālamana salās. Koho, kas visu mūžu karoja ar divām lielākajām pasaules valstīm. Bet tagad viņš dodas uz šoneri, lai mē­ģinātu izdiedelēt no Denbija malku viskija.